Pēdējās dienās ziņās atkal satraukumu rada “Covid-19” saslimušo skaits Latvijā. Tas nekas, ka pasaulē esam starp tām valstīm, kur saslimstība viszemākā, vīruss nav devies ne atvaļinājumā, ne pārcēlies uz dzīvi citur. Tas ir tepat.
No vakardienas mājas karantīnā ir piecas Olaines 2.vidusskolas klases, jo vienam skolas darbiniekam, ar kuru skolēni bija saskarsmē, atklāja saslimšanu. Skolēni nedrīkst apmeklēt skolu, interešu izglītības nodarbības. Saslimušais savukārt bijis kāda cita saslimušā kontaktpersona.
Hokeja komanda Rīgas “Dinamo” no Krievijas atgriezusies ar septiņiem “Covid-19” slimniekiem. Pirms tam kādā Rīgas skolā arī klase un četri skolēni bija karantīnā. Pēc tam, kad palielinājās saslimušo skaits, Gulbenes novadā tika pastiprināti ierobežojumi, pašvaldības pakalpojumus nesniedza klātienē.
Kad sākās ārkārtējā situācija, visi bijām uzmanīgi. Kā pantiņu katrs skaitīja – ziepes, divi metri, mājas. Izskatās, ka pantiņš pavisam aizmirsts. Kā uzvedamies lielveikalos? Kādi divi metri? Uz ielas apkampšanās kā Itālijā vai Francijā. Garām ejot, tā vien gribas nošķaudīties un noteikt: “Laikam kroņvīruss!” Pasākumi daudzviet pulcē mazāk cilvēku, nekā atļauts, bet ar drošības pasākumiem ir, kā ir.
Rīkotāji jau var darīt nezin ko, bet kā tad, ja satiekas draugi, radi no malu malām un emocionāli sasveicinās? Visi taču veseli! Tikai nezin kādēļ kāds tomēr saslimst.
Ja martā, kā liecina aptaujas dati, “Covid-19” radītā situācija uztrauca 66% cilvēku, tad maijā – 43%, bet augustā vien 28 procentus. Laikam jau pierodam, ka kāds saslimst, kāds arī nomirst. Kāpēc lai tas skartu mani? Labi, ja neskar. Bet kāpēc tevis dēļ, kuram vienalga, kas notiek sabiedrībā, jācieš citiem? Kroņvīruss dala savus kroņus, apdāvina tos, kas tam klausa.
Veikalā izveidojusies gara rinda. Mazai meitenītei garlaicīgi, mamma mudina, lai pastaigā, paskatās kaut ko sev. Pati teju ar visu ķermeni gāžas virsū priekšā stāvošajam. Vai pensionāru pilns autobuss ir viena mājsaimniecība? “Jāaizbrauc līdz Igaunijai, privātās mašīnas jau policija nekontrolē,” stāsta kāda jauna sieviete. Bet vīruss? Igauņu taču pilnas Cēsis.
Infektologi uzsver, ka būtiskākais, lai situācija ir kontrolējama, lai kontaktpersonas zināmas. Vai pēc ilgiem darba mēnešiem atgriezies bāleliņš gaidīs desmit dienas, lai satiktu draugus? Satiekas, tad dodas katrs savās gaitās un kāds saslimst.
Ar slikto, ļauno, nepareizo var cīnīties, ja zina, kāpēc tas jādara un kā. Mums šīs atbildes ir. Trūkst atbildības. Vispirms pret sevi un sev tuvajiem cilvēkiem, tad tiem, kuri līdzās, tad kaimiņiem, darba biedriem, pārdevēju aiz veikala letes un ikvienu, kurš blakus stāv rindā.
Brīdina jau – nedrīkst atslābt! Ko tas dod? Katrs pats liels un dara, kā uzskata vai iedomājas, ka tā, lūk, ir pareizi. Nevienam jau negribas, lai tas, kurš rīkojas neapdomīgi, cīņā ar “Covid – 19” zaudē kādu tuvu cilvēku. Bet, ja netic, neuzticas, nesaprot, ja neskatās seriālu “Epidēmija”, dzīvo savu dzīvi, tad kā tādam atvērt acis un likt smadzenēm domāt?
Kā negribētos Jauno gadu sagaidīt mājās, bet gan plašā publiskā pasākumā. Un tas nav atkarīgs tikai no manis. Vai sabiedrība rīkosies tā, lai tas varētu notikt?
Komentāri