Iedomājos, ka atkal pagājusi bezgala interesanta nedēļa. Tā pavadīta darbā, kuru man patīk darīt. Tas ir žurnālista darbs. Vēl pārsteidzošāk ir apzināties, ka mana izraudzītā profesija ik pa laikam ļauj pievērsties dzīves jomai, kas tā aizrāva skolas gados, bet nekļuva par profesiju. Tas ir teātris.
Jebkurā brīdī varu atbildēt uz erudīcijas vērtu jautājumu par to, kad atzīmē Starptautisko Teātra dienu. To dara 27. martā – gadalaikā, kad Latvijas platuma grādos visbiežāk pavasaris kaujas ar ziemu. Tomēr daudzus gadus tas nebija šķērslis teātra spēlētājiem iziet ielās un laukumos. Ar savu kaismīgo spēli, spilgtajiem tēliem un tērpiem aktieri iedvesmoja cilvēkus, veidojot viņos kopības garu, liekot brīnīties par radošām izpausmēm. Teātris pilsētu laukumos – tas sakrita ar manu skolas laiku. Arvien, kad albumos uzduros vecām fotogrāfijām, kas rāda, cik izaicinoši bijām tērpušies, uz Cēsu viesnīcas kāpnēm nospēlējot Rūdolfa Blaumaņa rakstītu viencēlienu, pasmaidu.
Pasaule zina stāstīt stāstus par teātri ielās Venēcijas karnevālā. Latvijā tāds karnevāls reiz bija Teātra dienas. Tad nav svarīga tava profesija un mantiskais stāvoklis, svarīgi ir brīvi domāt un just, vēlēties šajās sajūtās dalīties ar citiem.
“Druva” pagājušajā nedēļā vairākus rakstus veltīja aizrautībai ar teātra spēlēšanu, kura Latvijā te iet mazumā, te vairumā, bet apsīkt netaisās. Avīzes uzdevumā viesojos arī bērnudārzā, skatoties, kā no uztraukuma un reizē prieka pukst mazu bērnu sirsniņas, pirmo reizi vienaudžu priekšā izejot kā aktieriem, man ielija sirdī maigums. Audzinātājas no visas sirds bija pūlējušās, lai bērniem vēl īsti neapjausts, bet jau pamanāms kļūst teātra radītais brīnums. Viss bērnudārza teātrī notika ar tik lielu nopietnību, it kā teātra spēlēšana būtu ļoti svarīga dzīves daļa. Kāda – to pat grūti aprakstīt. Tikai dažiem teātra spēlēšana kļūst par profesiju, bet cik daudziem tā kļūst par aizraušanos, kļūstot par brīvā laika aktieriem vai skatītājiem. Mairita Kaņepe
Komentāri