Ko piedien čivināt politiķim

Kad sabiedrībā nozīmīga persona var atļauties riskēt ar izteikumiem virtuālajā vidē? Jāteic, kolektīvā atmiņa mēdz piemirst lielākus pārkāpumus un politiskos sānsoļus, taču tā nepiedod neveiksmīgus jokus, visbiežāk tos folklorizējot un pašu autoru ieceļot kaunā.

Reizumis kāds nevietā pa­spru­cis vārds varētu tikt piedots uz iepriekšējo nopelna – vismaz kādu labo darbu – bāzes, taču par ko liecina nupat iecelta ministra mēles palaišana?

Mikroblogošana jeb īpaši īso vēstījumu publicēšana plaši pieejamā vidē no savulaik pilnīgi neizprotamas parādības kļuvusi par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu ekrāna zvaigznēm, medijiem, arī politiķiem un citiem tā saucamajiem viedokļu līderiem. Viena no šādām mikroblogošanas vietnēm “Twitter” (ang.val. twitter, tweet – čivināšana) vismaz 15 gadu pastāvēšanas laikā izaugusi no šau­ra īpatņu loka līdz lielām ļaužu masām. Čivinātāju un šo čiepstu dzirdīgo ausu loks aptver kā augsta ranga amatpersonas, tā sarkastiski depresīvas jaunās māmiņas.

Jau labu laiku sociālo mediju caurskatīšana žurnālistiem nav brīvā laika pavadīšanas veids, bet pienākums un ikdienas rutīna. Tomēr arī politiķu izpausmes šajās tīmekļa vietnēs joprojām “staigā pa naža asmeni”. No aizkustinošiem mirkļiem, kad nopietnie vīri ar nelielām publiski paustā viedokļa atkāpēm atļaujas atklāt savu cilvēcību, līdz emocionālā karstumā izdarītām politiskām kļūdām vai vienkārši klaji muļķīgiem jokiem ne īstajā brīdī, ne īstajā vietā. Tiesa, jāpiekrīt – jau mikroblogošana nemanāmi rada tādu virtuālā ķēķa vai pīpētavas sajūtu, kur uz īsu mirkli saskrien iepriekš neprognozējams sarunas dalībnieku loks, ātrā tempā tiek mēģināts citam citu pārspēt asprātībā, kad teju visi līdzekļi derīgi un labais tonis nav izvērst dziļāku diskusiju. Lai nu kā, arī formāts un nerakstītie likumi neattaisno publisku haosu raisošus izteikumus, kādus nupat atļāvies jaunievēlētais labklājības ministrs Gatis Eglītis. Svaigi ieceltā amatpersona pirmo pašvaldības vēlēšanu rezultātu izziņošanas karstumā savā “Twitter” kontā pauda aicinājumu salīdzinoši labos panākumus guvušajiem Latvijas Reģionu Apvienībai, Zaļo un zemnieku savienībai (ZZS) un partijai “Saskaņa” pārāk nesapriecāties par uzvarām vēlēšanās, jo “3.jūnija valdības restarts nozīmē to, ka lielās valsts budžeta, Eiropas Savienības (ES) fondu un Atveseļošanas un noturības mehānisma naudas plūsmas kontrolēs četras koalīcijas partijas (Nacionālā apvienība, JKP, “Jaunā Vienotība” un “Attīstī­bai/Par”), kas primāri rūpēsies par savām pašvaldībām”. Īsā publikācija, tikai maigi izsakoties, izdevusies provokatīva. Turklāt nav pat skaidrs, tieši kādu reakciju jaunizceptais ministrs cerēja sagaidīt no sekotājiem, kuru vidū ir ne mazums žurnālistu un citu politiskās dzīves vērotāju.

Pārmetumus izteikumiem nekavējoties pauduši arī politiķi, tostarp ZZS pārstāvji. Latvijas Pašvaldību savienība (LPS) vērsusies pie vairākām amatpersonām – premjera, finanšu, kā arī paša labklājības ministra – ar prasību skaidrot šādu pozīciju. Tiesa, LPS vēstulē nav jaušams ne grama sašutuma par izteikumam kā nepārdomātu joku. Pašvaldību interešu aizstāvji pilnā nopietnībā satraukušies par šādu ziņu izplatīšanu jau tā neziņas pilnajā administratīvi teritoriālās reformas īstenošanas laikā.

Atkaujoties no pārmetumu straumes, G.Eglītis drīz vien pretrunīgo ierakstu izdzēsa un, pēc ziņu aģentūras LETA vēstītā, ierakstījis ko krietni saudzīgāku: “Man būs interesanti vērot, kā paš­valdību vēlēšanu rezultāti ietekmēs gaidāmās ES fondu/RRF atbalsta naudas plūsmas. For the record: [no angļu val. – ieraksta vajadzībām-aut.] JKP nav “savu” pašvaldību”. Politiķis pēcāk LETA apgalvojis, ka vēlējies vien paust savu redzējumu par kādreiz tik ierasto praksi atbalsta līdzekļu sadalē, lielāko atbalstu novirzot ZZS pašvaldībām. Viņš pats sola, ka šāds princips turpmāk vairs netikšot īstenots.
Jāatgādina, ne pārlieku sen zināmās politikas vērotāju krust­ugunīs nonāca arī G.Eglīša partijas biedrs, tieslietu ministrs Jānis Bordāns, kad tieši caur “Twitter” virtuālajiem vārtiem pauda nosodījumu pirmās instances tiesas profesionalitātei kādas lietas spriedumā, tādējādi radot bažas par politisko spiedienu tiesu varai.

Gana aktīvi tieši šī komunikācijas instrumenta lietošanā bijuši arī citi ministri, tostarp nupat jau pieminētās JKP prestiža atjaunošanas nolūkos atsauktā izglītības un zinātnes ministre Ilga Šup­linska. Viņai vienlīdz lielus spēkus šajā vidē nācies veltīt informācijas izplatīšanai un pārmetumu atgaiņāšanai. Arīdzan bijusī veselības ministre Ilze Viņķele un viņas amata pēctecis Daniels Pavļuts ne vienu vien publikāciju šajā vietnē veltījis savā dārziņā mesto akmeņu uzlasīšanai, veidojot stāstus daudzu publikāciju turpinājumos, taču pēdējā laikā gan bijuši sastopami vairāk lakoniski informatīvie vēstījumi. Ar asāku sava viedokļa verbalizāciju šeit reizumis uzstājies ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs.

Sarakstu varētu vēl turpināt, un, protams, ir grūti nospraust robežu, cik daudz un kā tieši formulētu viedokli paust var atļauties tautas priekšstāvis pie virtuālā virtuves galda? Atceroties vēl neseno rudens pieredzi ASV politiskajā elitē, kad eksprezidentam Donaldam Trampam, zaudējot adekvātu spriestspēju par publiskajā telpā pieņemamām ētiskajām normām, nācās piedzīvot sociālā medija – tostarp arī jau pieminētā Twitter – kontu bloķēšanu, gribētos cerēt – līdz tādam līmenim nenonāksim. Tomēr ar katru reizi šī pārliecība nedaudz sa­rūk.