Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Eglīts septembra sākumā ziņoja Saeimai, ka lietavu un plūdu nodarītie zaudējumi ir 4,38 miljoni eiro, un Saeima 7. septembrī atbalstīja Ministru kabineta lēmumu par ārkārtas situācijas izsludināšanu lauksaimniecības jomā 29 novados Latgalē un daļā Vidzemes un Zemgales. Tagad atkal draud jaunas lietavas, un, skaties, kā gribi, valsts maciņš nav bezizmēra un visiem visu kompensēt nevarēs. Protams, varētu domāt, ka zaudējumus vismaz daļēji segs apdrošinātāji, bet Latvijā sējumu apdrošināšana vēl ir visai jauna nozare, daļa zemnieku to nevar atļauties, daļa to vēl nav pieņēmusi kā neizbēgamu, ja vēlas darboties lauksaimniecībā. Arī apdrošinātāji vēl nav īsti “iešūpojušies”, jo, lai šis tirgus strādātu bez zaudējumiem, apdrošinātiem būtu jābūt vismaz 20 procentiem sējumu. Diemžēl tā tas nav.
Jāpiebilst, ka grūti spriest, vai ministrijas parlamentārā sekretāra minētā summa ir galīgā, jo publiski jau izskanējušas ziņas, ka pašvaldību ceļiem lietavas un plūdi nodarījuši vismaz četrus miljonus eiro zaudējumu, bet valsts ceļiem – aptuveni miljonu. Daudzu privātmāju un dārzu īpašnieki ir nonākuši neapskaužamā situācijā, jo mājoklis tagad ir sliktā stāvoklī, bet dārzā audzēto ziemai ūdens ir iznīcinājis, un arī Latvijas pircējiem nāksies saskarties ar to, ka vietējo dārzeņu, augļu un ogu būs mazāk, bet cenas – augstākas.
Tomēr vislielāko postu piedzīvojuši zemnieki, mazo un vidējo saimniecību turpmāka pastāvēšana dažviet tagad ir jautājums. Manuprāt, stāsts nav tikai par to, ka mazāk būs vietējās produkcijas, bet arī par to, ka mazās saimniecības, kaut arī no biznesa viedokļa tām varbūt kopējā ainā nav nozīmīgas lomas, nodrošina savas ģimenes iztikšanu, neprasot palīdzību no valsts un pašvaldības. Atstāt tās iznīkšanai nozīmē paaugstināt bezdarbu un to cilvēku skaitu, kuriem nāksies maksāt pabalstus, un arī to skaitu, kuri aizbrauks no Latvijas, lai nopelnītu sev vismaz iztikai.
Nākamgad tiks svinēta Latvijas simtgades kulminācija, valsts šiem svētkiem atvēlējusi krietnu summu. Protams, budžeta nauda nav personīgais maciņš, kurā esošo naudiņu var tērēt, kā gribas, bet budžetā var izdarīt grozījumus, samazinot izdevumus vienā nozarē un palielinot otrā. Kā zināms, simtgades svinēšana izmaksās gandrīz 60 miljonu eiro. Tiesa gan, nav tā ka visu šo naudu dod valsts – no valsts budžeta piešķirtais finansējums ir 32 236 000 eiro. Turklāt bez valsts budžeta piešķirtā finansējuma papildus norādīti arī pasākumi, kas paredzēti esošā budžeta ietvaros, kā arī patlaban jau piesaistītais finansējums. Turklāt daļa pasākumu, kas ierakstīti pasākumu plānā, notiek regulāri un neatkarīgi no svētku svinēšanas – piemēram, Vispārējie dziesmu un deju svētki. Ar vārdu sakot, Latvijas valsts simtgades svinību programmas īstenošanas finansēšanas avoti ir iedalāmi vairākās kategorijās: valsts finansējums, pašvaldību finansējums, starptautiskais finansējums, kā arī privātais un atbalstītāju finansējums. Tomēr, manuprāt, no valsts paredzēto finansējumu var nedaudz samazināt, pārliekot naudu lietavās un plūdos cietušo zemnieku saimniecību atbalstam. Svētki vispirms ir cilvēku sirdīs, bez patiesa prieka rīkoti svētki ir vien spoža un tukša izrāde kā plastmasas spīguļi mākslīgajā apgaismojumā.
Protams, Latvija nav tikai zemnieku valsts, statistikas dati liecina, ka 2016. gadā lauksaimniecībā un zivsaimniecībā bija nodarbināti vien 4,4 procenti Latvijas iedzīvotāju, bet aiz procentiem ir dzīvi cilvēki ar savām rūpēm, sāpēm un prieku. Un Latvijas ainava, Latvija pati nav iedomājama bez tiem, kuri kopj zemi. Un zemes vērtība nav rēķināma vien no biznesa skatījuma. Tādēļ atbalsts un palīdzība lietavās un plūdos cietušajām zemnieku saimniecībām nav vien skaitļos rēķināma. Simtgade ar izmisumu un sāpi sirdī nebūs patiesi svētki.
Komentāri