Tīmeklī jau gandrīz nedēļu klīst “Covid” krīzes rezultātā dzimis latvisko mentalitāti ilustrējošs jociņš: kad izskanējis aicinājums ievērot divu metru atstatumu ar citiem, latvieši jautājuši – bet kādēļ vajag pienākt tik tuvu?
Katrā jokā sava daļa patiesības, vēsta mūžvecā paruna. Arī mēs, protams, kaut kādā mērā ciešam no dažādu iespēju, kustību un klātienes kontakta trūkuma ar daudziem mīļajiem, tomēr šis vienlaikus ir brīdis, kad latvietis savai introvertajai dabai var tā no sirds ļaut izpausties. Un tas ir pilnīgi legāli. Var jau būt, ka tieši šis mentalitātes aspekts ļāvis Latvijai nedaudz vieglāk tikt galā ar pandēmijas ierobežošanu tās pirmajā posmā. Kur dienvidos kultūras kods ikdienas apstākļos nepieļauj pat dienu bez fiziskiem pieskārieniem un apskāvieniem, tur vīruss kārtīgi izplosījies.
Tiesa, it bieži apspēlētais latviskās identitātes stūrakmens – vēlme nodalīties un ierauties savā saimniecībā – ikdienā nebūt nav tik burtiski ar aci ieraugāms. Mūsu tiešā saikne ar zemi un līdz ar to arī viensētas identitāti lēnām irst, ar katru paaudzi jaunais kultūrapziņas uzslāņojums veic nelielas izmaiņas mūsu pašsajūtas un pasaules redzējuma programmā. Tomēr vēl neesam nodzīvojuši tik tālu, lai pilnībā pazaudētu vēlmi pēc noteikta zemes laukuma, un tas noteikti ir lielāks nekā divreiz divi metri, kurā nevienam svešam nav atļauts savu kāju spert. Atzīšos, kaut kur sirds dziļumā pat izjūtu uzbangojam satraukumu no domas par ārkārtējās situācijas noslēgšanos, jo tad nāktos atkal to savu iekšējo introvertu iepakot un nolikt kādā drošā apziņas nostūrī, lai izietu plašākā sabiedrībā nekā ģimenes loks.
Taču šīs pandēmijas piespiedu kārtā radītā norobežošanās ir nesusi vēl kādu man personīgi interesantu atziņu. Nepārtraukta atrašanās dažādu notikumu epicentrā un klātienes kontakts ar novadnieku aktīvajiem ļaudīm līdz šim stiprināja pārliecību, ka zinu, kas apkārt notiek un kas patlaban ir patiesi svarīgi. Taču mūsdienu tehnoloģiskās iespējas un krīzes apstākļos to nodrošinātā attālinātā dzīve strauji un negaidīti ievilkusi manu – pie ekrāna sēdošā cilvēka – būtību pasaules pilsoņu kopienā. Pēkšņi biežāk aizdomājies, vai cilvēka sauciens pēc palīdzības vai arī tieši pretēji – principiāla atteikšanās ievērot kādus kopējus noteikumus – tiešām skar tikai viņu pašu, tikai viņa tuviniekus vai tikai šo vienu pašu valsti? ASV prezidents Donalds Tramps, apšaubot Pasaules Veselības organizācijas (PVO) kompetenci tās rīcībā jau “Covid-19” uzliesmojuma pašos sākumos, paziņojis par finansējuma pārtraukšanu šai Apvienoto Nāciju organizācijas aģentūrai. Amerikāņu sniegtā dotācija ir viens no galvenajiem balstiem PVO budžetā. Pērn tā bijusi ap 400 miljoniem ASV dolāru. Lai arī kādi nebūtu argumenti un varbūt pat tiešām atrastas kļūdas kādu funkcionāru darbā, savu pozīciju aizstāvēšana par tik dārgu maksu šķiet prātam neaptverama. Brīdī, kad akūts pacients ir uz galda, izraut ķirurgam no rokām instrumentus, jo viņš aizvakar kādam citam devis nekorektu padomu? Skaidrībai – šī finansējuma apturēšana liedz PVO sniegt palīdzību daudzām valstīm, kurām pašām tehniskās iespējas un budžets neļauj nodrošināt pat cimdus un ķirurģiskās maskas. Starp citu, par maskām runājot, ne tikai Latvijā vien skaļi un sirdīgi izskanējusi valdības zākāšana par iedzīvotāju nenodrošināšanu ar viegli pieejamām vai pat bezmaksas maskām. PVO ģenerāldirektors Tedross Adanoms Gebrejesuss kādā pagājušās nedēļas preses konferencē vērsa uzmanību: kad valstis savā starpā konkurē par to, kura nopirks kārtējo individuālo aizsardzības līdzekļu kravu, paturiet prātā, ka ir valstis, kur šo līdzekļu nepietiek pat mediķiem. Nav brīnumlīdzekļa vai sudraba lodes, kas glābtu no inficēšanās ar “Covid-19”, daudz efektīvāka par masku ir distancēšanās.
Tā globālos apmēros izvērstā sociālā distancēšanās noved pie emocionālās satuvināšanās ar otru pasaules malu. “Šis ir laiks, kad mums jāapvieno kopīgi spēki pret mums kopīgu ienaidnieku,” teic PVO ģenerālsekretārs, vēlāk savā runā piemetinot: “Solidaritāte ir šīs spēles noteikums.”
Komentāri