Lieldienu gaidīšanas laiks ir tieši tas brīdis, kad pāris nedēļu garumā sevi atrodu starpdisciplinārās pārdomās – klausos tik dažādās sarunās un sveru sevi starp garīgo un laicīgo, vēsturisko un šodienu, starp šūpulī ieliktajām mentalitātes īpatnībām un dzīves laikā apzināti izdarītajām izvēlēm.
Pūpolu jeb Palmu svētdienā tapa spontāns brauciens, apvienojot patīkamo ar lietderīgo – lai uz tālajām Zemgales ārēm nebūtu jātraucas vien nelielā “darba” uzdevumā, devāmies kopīgā ģimenes ekskursijā. Bauskas novadā esošās Bruknas muižas kompleksa apmeklējums mums visiem izvērtās ļoti spilgts piedzīvojums. Tā ir vieta, kur jau 17 gadus pēc starptautiski pazīstamas narkomānu atveseļošanas sistēmas “Cenacolo” parauga atkarību nomocītie no jauna meklē jēgu savai dzīvei. Rehabilitācija šeit ietver lūgšanas un darba terapiju, ne medikamentus. Uz svētku dievkalpojumu sanākušie bija ne tikai pašreizējie ceļa meklētāji, bet arī vietējie iedzīvotāji un pat ļaudis no Rīgas, neslēpjot sajūsmu un iedvesmu, ko gūst atraktīvajos šīs draudzes organizētajos notikumos. Nudien, inscenējums par Jēzus iejāšanu Jeruzalemē ar aptaustāmu ēzeli un palmu zariem vienaldzīgu neatstāja nevienu, un, izrādās, tas šeit nav tik neparasts notikums. Tāpat priestera sprediķis, kuru dramaturģiskā skatījumā varēja vērtēt teju kā stāvizrādi, uzmanībai neļāva atslābt ne mirkli. Paradoksāli, stāstījums manai būtībai bija pārlieku emocionāls, taču vēstījums, šķiet, vērtīgs ikvienam cilvēkam – ar, bez vai tikpat neskaidru reliģisko pārliecību kā man. Īsi un lakoniski – nepieņemt lēmumus, tostarp arī par attiecībām, balstoties uz tā brīža izjūtām. Lai cik neromantiski šķistu, tas ir aicinājums arī nelaulāties un nešķirties pēc principa “mīlu vai ienīstu”, bet gan pieņemt šos lēmumus saskaņā ar prātu, pienākuma un atbildības apziņu. Un viss tas pats attiecas arī uz attiecību veidošanu ar Dievu, baznīcu vai pat etniski sakņoto mitoloģiju. Ideja ir skaidra un saprotama. Krāšņos epitetos un piemēros ievīta, tā, manuprāt, arī nonāca līdz tobrīd galvenajai mērķauditorijai – cilvēkiem, kuru dzīve samežģījusies, pakļaujoties īslaicīgām iegribām, emocijām un cilvēciskam vājumam. Balstoties emocijās, seko vilšanās un iekšējais sabrukums. Bet kur cilvēks sadzirdēs atbildi, kādēļ vispār vajadzētu pieņemt lēmumu, iesaistīties attiecībās, ja jau tas ir tik grūti.
Manā vērojumā arvien vairāk tieši jauno cilvēku ļoti agri apzinās savu lēmumu un rīcības sekas, kas ir labi, tomēr vienlaikus arvien mazāk no viņiem pieņem izšķirošus lēmumus. Tādēļ vēlos uzlikt nedaudz citādu, gandrīz biznesa principos balstītu, uzsvaru aicinājumam – apzināties savu mērķi, nosaukt pieturas savas dzīves maršrutā, un tad jau lēmumi kā dabiski soļi nāks viens pēc otra. Ja arī gadīsies paklupt vai nomaldīties sānielā, tu vismaz zini nākamās pieturas nosaukumu.
Komentāri