Hokeja draugi, gan viskvēlākie, gan tie, kuri norisēm ledus laukumā seko līdzi klusām, uz āru to neizpaužot, šogad beidzot var priecāties jau no paša čempionāta sākuma. Latvijas izlase paveikusi kaut ko līdz šim nebijušu, čempionātu sākot ar divām uzvarām. Protams, var jau runāt par veiksmīgu spēļu grafiku, bet, kā zinām, šajā līmenī vāju komandu nav un katra uzvara ir jāizcīna.
Čempionāts priecīgs arī līdzjutējiem, kuri devušies uz spēlēm klātienē, jo iepriekš gadījās tā, ka nācās braukt mājās, tā arī neredzot savas komandas uzvaru, kopīgi neizdziedot valsts himnu. Šogad to sanācis darīt jau divreiz (ceru, ka vakar vakarā to varēja darīt arī trešo reizi). Tieši par himnas dziedāšanu arī radās pārdomas. Var tikai iztēloties, kādas ir sajūtas kopā ar simtiem un tūkstošiem citu fanu dziedot arēnā valsts himnu. Jau televīzijas pārraidē to vērojot, ir pacilājoša sajūta. Pat tad, ja otrajam pantam pārtrūkst fonogramma, līdzjutēji gatavi to nodziedāt! Un rodas jautājums, kāpēc pēc uzvaras hokejā varam himnu nodziedāt skaļi, no sirds un nekautrējoties, bet citos pasākumos, kur arī skan šī Baumaņu Kārļa lūgsna, tā skan kaut kā klusu, nevarīgi, pat kautrīgi? Vai hokejā esam lielāki valsts patrioti nekā kādos svinīgos pasākumos? Var jau būt, ka šos pasākumus apmeklē dažādi cilvēki un hokeja līdzjutēji arī valsts svētkos himnu dzied skaļi, ar paceltu galvu un mirdzošām acīm.
Bet varbūt valsts nespēj iedot tādu uzvaras garšu kā hokejisti? Mums labāk patīk valsti lamāt, nevis meklēt tajā pozitīvas emocijas. Pareizi gan laikam būtu jāsaka – lamāt valdību, jo valsts jau pie tā nav vainīga. Arī pie tā ne, ka tās himnu dziedam klusi. Kā iemācīties atšķirt šīs divas lietas? Valsts ir pelnījusi, lai mēs izrādām tai savu patriotismu, varbūt par spīti dažādām nebūšanām, ko sagādā partejiskās intrigas, ierēdņu nemācēšana vai negribēšana strādāt tautas un valsts labā. Himnu mēs dziedam valstij, nevis kādam ļaužu kopumam, dziedam, lai apliecinātu savu piederību šai valstij, ko sauc Latvija. Tā ir pelnījusi, lai mēs ne tikai hokejā, bet arī ikdienā himnu dziedātu tikpat skaļi, neslēpjoties un ar paceltu galvu!
Komentāri