Aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis ir stabilāk nostiprinājies prezidenta kandidātu sarakstā, taču tas vēlēšanu iznākumu nav padarījis prognozējamāku. To noteic gan tas, ka R. Vējonis ir tikai viens no vairākiem reālajiem kandidātiem, gan arī tas, ka viņš vēlas pārliecinošu Saeimas atbalstu jau uzreiz.
Pagājušajā nedēļā “Vienotība” paziņoja, ka savu prezidenta kandidātu nevirzīs un tā vietā atbalstīs Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) izvirzīto R. Vējoni. Šādu soli partija skaidroja ar nepieciešamību nodrošināt plašu atbalstu vienam spēcīgam kandidātam tā vietā, lai prezidenta vēlēšanas būtu sacīkstes starp daudziem pretendentiem, kuri neviens nespēj iegūt nepieciešamo vairākumu.
Tomēr ar “Vienotības” šķietamo augstsirdību, atsakoties no pretenzijām uz savu kandidātu, vēl nepietiek. Nacionālā apvienība prezidenta amatā vēlas redzēt Eiropas Savienības Tiesas tiesnesi Egilu Levitu, pret kuru savukārt iebilst ZZS. Tā nu vienoties gribošajai “Vienotībai” nācās domāt, kurā pusē lai nostājas. Partija beigās izdomāja, ka tomēr būs brīvais balsojums, kas nozīmē, ka tās deputāti atbalstīs, ko vien paši izdomās.
Tas savukārt paver iespēju, ka koalīcija vismaz pirmajā vēlēšanu kārtā nevienu no šiem kandidātiem tā arī neievēlēs. Vismaz iesākumā nav ko rēķināties arī ar opozīcijas atbalstu – arī tiem gribas kaut vai tikai simboliski uzturēt spēkā savus kandidātus. Piemēram, “Saskaņa” amatam ir virzījusi Sergeju Dolgopolovu, un Latvijas Reģionu apvienība – Mārtiņu Bondaru. “No sirds Latvijai” pavēstījusi, ka prezidenta amatā gribētu redzēt savu pārstāvi Gunāru Kūtri. Papildus tam ir izskanējuši arī vairāku tieši ar partijām nesaistītu iespējamo kandidātu vārdi, taču vismaz pašlaik tie izskatās tikai kā dažādu politiķu minējumi “ētera” aizpildīšanai.
Otrajā kārtā, atmetot mazāk balsu ieguvušos kandidātus un savā starpā patirgojoties, kāds no šiem, bet varbūt arī vēl kādiem citiem pēdējā brīdī no azotes izvelkamiem kandidātiem, pie amata varētu tikt.
“Vienotības” līdere Solvita Āboltiņa ir izteikusi sarūgtinājumu, ka nākamā prezidenta izvēlēšana nebūs tik viegla un paredzama, kā cerēts. Koalīcija tā arī nav spējusi vienoties par kopēju prezidenta kandidātu, to savstarpējā sacensība, iespējams, beigsies ar to, ka prezidents tiks ievēlēts ar opozīcijas balsīm. S. Āboltiņa uzskata, ka tas ir “ļoti skumji”. Lai gan šāda situācija ilustrē būtiskās domstarpības koalīcijā un koalīcijas nespēju pārliecinoši virzīt valstij būtiskus jautājumus, konkrētajā situācijā tā nav nekāda traģēdija. Šeit svarīgākais tomēr tas, cik spējīgs būs kandidāts, kurš beigās ar šādiem vai tādiem līdzekļiem tiks ievēlēts.
Cits jautājums – kuri no kandidātiem paši amatu vēlas tik ļoti, lai nepieciešamības gadījumā tajā sprauktos arī caur adatas aci. E. Levits sākotnēji bija paziņojis, ka nekandidēs, ja nesaņems vairāku partiju deputātu atbalstu. Tagad izskatās, ka šī vēlme varētu būt piepildījusies, jo viņam atbalstu izteikuši ne tikai Nacionālās apvienības, bet arī daži citu partiju deputāti. Izskatās gan, ka nepieciešamais balsu skaits vismaz pašlaik viņam tomēr nav. Turpretim R. Vējonis ir paziņojis, ka gadījumā, ja netiks ievēlēts pirmajā kārtā, no tālākas sacensības izstāsies. Viņš skaidrojis, ka “neies lūgties” pēc partiju atbalsta, un, ja deputāti balsošanā viņam jau uzreiz neizteiks skaidru atbalstu, tas nozīmē, ka ir jāmeklē citi kandidāti.
No vienas puses, pareizi vien ir. Ideālajā variantā par prezidentu būtu jākļūst kandidātam, par kura atbilstību amatam vairums Saeimas deputātu nešaubās. Atbalsts šādam kandidātam nāktu pats no sevis un bez īpašas deputātu pierunāšanas. Taču, no otras puses, kandidāta atbilstība amatam ir tikai viens no elementiem, kas nosaka viņa izredzes tapt ievēlētam. Vēl jāņem vērā kaut vai dažādu pušu ambīciju faktors, kura dēļ vismaz dažas no partijām virza pašas savus kandidātus, nevis atbalsta jau esošos. Nav jau viegli atzīt, ka citas partijas virzīts kandidāts būtu labāks nekā mūsējais.
Līdz ar to tirgošanās par atbalstu, lai cik neglīta arī būtu, ir teju vai neizbēgama šī procesa sastāvdaļa. Un, ja kandidāts nudien uzskata sevi par piemērotu prezidenta amatam, viņam nevajadzētu šim tirdziņam piešķirt pārāk lielu nozīmi. Galu galā, ja jau šis kandidāts ir tik ļoti pārliecināts, ka spētu augstajā amatā ko labu izdarīt valstij, varētu sagaidīt, ka viņš izmantos visas iespējas, lai savas ieceres realizētu – pat ja sākotnēji daudzi par viņa spējām būtu skeptiski.
Šāds apņēmības trūkums cīnīties noniecina arī paša prezidenta amata vērtību. Sanāk, ka šis
amats ir kas tāds, ko kāds ir gatavs ieņemt, ja nu patiešām ceļā nav nekādu šķēršļu un nekādu attaisnojumu, lai neizmantotu izdevību kļūt par prezidentu. Bet, ja šķēršļi ir, tad amata kandidāts, bažījoties par savas patmīlības aizskārumu vai zaudējumu, nav gatavs riskēt. Taču tikpat ļoti, cik Latvijai ir nepieciešams prezidents, kas bauda Saeimas un sabiedrības atbalstu, ir nepieciešams arī prezidents, kurš pats zina, kā šo atbalstu iegūt.
Komentāri