Sākusies oficiāla Valsts prezidenta kandidātu pieteikšana. Vakarrīt par diviem bija diezgan droši zināms – tas būs Egils Levits un Juris Jansons, pirmais – Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis, otrais Latvijas tiesībsargs. Abas kandidatūras visnotaļ cienījamas. Levita kungs gan starptautiski vairāk zināms, Latvijā labāk pazīstams kā viens no tiem, kas, valsti atjaunojot, līdzdarbojās Neatkarības deklarācijas izstrādāšanā un Satversmes atjaunošanā, savukārt Juris Jansons varētu būt labāk izprotams plašākai publikai, jo ik pa reizei parādās mediju telpā, ziņojot par Tiesībsarga biroja atklātajām problēmām, vēršot uzmanību uz vienu vai otru sāpīgu, bet politiskajā vidē un sabiedrībā it kā nepamanītu jautājumu.
Kuru no abām iespējamām kandidatūrām valsts augstākās amatpersonas statusam izraudzīsies Saeimas simts gudrās galvas (ja vien abi tiks ieteikti vai netiks ieteikts vēl kāds), varētu diezgan droši minēt, kā zināms, valdošā koalīcija savas balsis garantējusi Egilam Levitam. Un šoreiz lielu pārsteigumu nevarētu būt, jo balsojums par Valsts prezidentu būs atklāts. Proti, publiski būs zināms, kuru kandidātu kurš deputāts izvēlējies.
Atceramies, ka šī būs pirmā reize, kad Valsts prezidentu Saeima ievēlēs atklāti, līdz šim to darīja aizklāti, un tā bija vienīgā amatpersona, par kuru parlamenta balsojums palika neidentificēts. Varbūt arī jāatgādina, kāpēc tika pieņemts lēmums mainīt vēlēšanu kārtību. Diskusijas, kā jāievēl Valsts prezidents, ilga jau sen, gadus septiņus astoņus. Ka kaut kas nav īsti pareizi, ka aizklātais balsojums iedzīvotājos vieš neuzticību un liek domāt par balsu pirkšanu un pārdošanu, bija runas dažādos līmeņos, par to sprieda žurnālisti, par to sociālos tīklus tracināja ierindas pilsoņi, runāja sabiedriskās organizācijas un arī daļa politiķu. Tad portālā manabalss.lv tika izteikta iniciatīva, prasot atklātu balsojumu par valsts galvu. To parakstīja 11 442 iedzīvotāji. Iniciatīva nonāca parlamentā un galu galā 12.Saeimas pēdējā sēdē saņēma deputātu atbalstu.
Šķiet, nu demokrātija ieguvusi vēl vienu plusu. Bet vai ir tik vienkārši? Vai atklātais balsojums ir demokrātijas uzvara? Laikam jau tomēr iepriekšējai kārtībai var piedēvēt vairāk demokrātijas, jo, aizklāti vēlot, katrs var izvēlēties kandidātu nevis pēc savas partejiskās disciplīnas, bet pēc paša labākajiem apsvērumiem. Tā vismaz būtu teorētiski. Un to atgādināja arī dažs politikas eksperts, dažs politiķis. “Tas, ka atklātas vēlēšanas noved pie pozitīvāka rezultāta, ir naivs viedoklis sabiedrībā,” publiski izteicās bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs, tobrīd Saeimas deputāts Gunārs Kūtris un norādīja, ka deputāti būs spiesti balsot, kā lēmusi partija. “Kāds no tā būs rezultāts? Nekāds! Kāpēc pasaulē tik strikti prasa aizklātās parlamenta vēlēšanas? Kāpēc tiesnešu apspriedes ir noslēpums? Šīs situācijas ir apzināti aizklātas,” tādus retoriskus jautājumus uzdeva G. Kūtris. Un par tiem ir vērts padomāt pat tagad, kad pilsoņu neticība Saeimā ievēlēto politiķu neuzpērkamībai piespiedusi parlamentu par Valsts prezidentu balsot atklāti. Varbūt pašreiz šie jautājumi nav vietā, bet, ceru, kādreiz varēsim pie tiem atgriezties. Tad, kad demokrātija nebūs tikai forma, kā tiek pārvaldīta valsts, bet arī katra cilvēka, kurš darbojas politikā, domāšanas un izpratnes pamats.
Komentāri