Var teikt, ka pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas pie varas ir bijušas labējās partijas. Mūsu valstī klasiskie jēdzieni “labējs” un “kreiss” gan bieži ir samudžināti politiķu un arī vēlētāju prātos, un apgalvojumi par kādas partijas labējumu, kreisumu vai centriskumu nereti neatbilst pieņemtajam klasiskajam iedalījumam.
Visbiežāk apzīmējums “kreiss” automātiski tiek saistīts ar krievvalodīgajiem Latvijas iedzīvotājiem un tiek uztverts kā drauds, tādēļ daudzas partijas nemīl sevi nosaukt par kreisām un laipo ap centriskuma jēdzienu. Līdzīgi ir ar jēdzieniem “liberāls” un “konservatīvs”, taču runa šobrīd nav par to, vai mēs zinām klasiskās politikas teoriju, bet par reālo dzīvi un to, kā pietrūkst Latvijas politikā.
Esam Eiropas valstu nabadzīgākajā galā. Jau sen nav noslēpums, ka plaisa starp ļoti labi, labi un slikti nodrošinātām sabiedrības grupām strauji palielinās. Acīmredzot Latvijā trūkst kārtīgas sociāldemokrātu partijas. Protams, sociāldemokrātijas ideja gadu gaitā ir pārveidojusies, bet joprojām sociāldemokrātijas pamatā ir trīs vērtības – brīvība, taisnīgums un solidaritāte.
Pirms vēlēšanām sevi aizvien ņiprāk kā sociāldemokrātus piesaka “Saskaņa”, turklāt tā runā par draudzību ar Eiropas sociāldemokrātiem. Paraugoties, kā tiek saimniekots Rīgā, tas izraisa vismaz zināmu jautrību, ja ne sašutumu. Nesen vaicāju Latvijas Universitātes asociētajam profesoram Ivaram Ījabam – vai Latvijā ir kāda sociāldemokrātu partija? Profesora atbilde bija skaidra un nepārprotama: “Latvijā pēdējais sociāldemokrāts bija Juris Bojārs. Tas, manuprāt, visiem ir skaidrs, jo pārējie, kas gribēja ieņemt šo nišu, lielākā vai mazākā mērā ir viltvārži. Pasludināt sevi par sociāldemokrātiem – tas ir absolūti stratēģisks risinājums. Tai sociāldemokrātijai, kādu aizstāv “Saskaņa”, nav nekā kopēja ar Eiropas sociāldemokrātiju. Paraugieties kaut vai uz “Saskaņas” frakcijas deputāti Jūliju Stepaņenko, un tur vairs nav nekādu jautājumu par viņas sociāldemokrātisko identitāti. Man gan jāsaka, ka, stingri ņemot, daudzi, kas Austrumeiropā un Centrāleiropā sevi sauc par sociāldemokrātiem, ir viltvārži, pieņēmuši to smuko, kreisi demokrātisko identitāti, bet tajā pašā laikā ir ļoti tālu no sociāldemokrātiskā ideāla. Lietuvā ir liela un spēcīga sociāldemokrātiskā partija, kas pat kādu laiku bijusi pie varas, bet vai lietuviešu dzīve ir bijusi būtiski atšķirīga no latviešu dzīves? Es par to galīgi neesmu drošs. Galu galā katram jau kaut kāda identitāte ir jāpieņem. Viņi “Saskaņā” ir gājuši vieglāko ceļu un nosaukušies par sociāldemokrātiem. Dažus cilvēkus gan tajā partijā varētu nosaukt par sociāldemokrātiem, bet ne jau viņi nosaka partijas toni. Tur ir arī pietiekami bagāti biznesa cilvēki, kuriem tā ir fasāde, aiz kuras var slēpties”.
Atliek piebilst, ka sociāldemokrātu partija Latvijā varētu radīt zināmu līdzsvaru starp naudas varu un cilvēcību jeb pieminēto taisnīgumu un solidaritāti. Un patiesības labad jāpiebilst, ka viena no jaunajām partijām -”Progresīvie”- vēlas iet sociāldemokrātu ceļu, viņiem ir sociāldemokrātiskas idejas. Vai izdosies, to rādīs laiks un, protams, vēlētāji, bet jebkurā gadījumā pret apgalvojumiem jāizturas ar piesardzību.
Komentāri