Vienošanās par papildu finansējuma piešķiršanu Veselības ministrijai gandrīz 14 miljonu eiro apmērā otrdien valdības sēdē vēl netika panākta, lēmums tika atlikts līdz augustam. Veselības ministrija šo finansējumu prasīja slimnīcām un pacientu iemaksu samazināšanai – ministrija bija iecerējusi no 1.jūlija pensionāriem atcelt pacienta iemaksas pie ģimenes ārsta, kā arī atcelt iemaksas par ģimenes ārsta mājas vizīti personām, kuras vecākas par 80 gadiem, gadījumos, ja gripas epidēmijas laikā tiek slimots ar gripu, vai gadījumos, ja pie šī cilvēka ir izbraukusi neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāde, bet nav viņu nogādājusi slimnīcā. Tāpat arī ministrija vēlas no 1.jūlija pakāpeniski samazināt pacienta iemaksu par ārstēšanos slimnīcās, kā arī pacienta līdzmaksājumu par vienā stacionēšanās reizē operāciju zālē veiktajām ķirurģiskajām operācijām. Papildu līdzekļi gandrīz 160 tūkstošu eiro apmērā bija paredzēti ar retām slimībām slimojošo bērnu medikamentozai ārstēšanai, jo pacientu skaits ir pieaudzis. Vairāk nekā desmit miljoni eiro ministrija bija plānojusi piešķirt ārstniecības iestādēm, kuras sniedz ambulatoros un stacionāros ārstniecības pakalpojumus, lai tās segtu infrastruktūras uzturēšanas izdevumu deficītu. Visu šo naudu ministrija lūdza piešķirt no valsts budžeta programmas “Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem”. Gan premjere Laimdota Straujuma, gan Finanšu ministrija iebilda līdzekļu piešķiršanai no šīs programmas, jo tās apjoms ir ierobežots, turklāt Finanšu ministrija nav pārliecināta, kā aprēķini veikti un kā nauda tiktu sadalīta. Tātad slimnīcām un pacientiem vēl nāksies gaidīt, un nav teikts, ka nauda augustā tiks piešķirta.
Jāgaida būs arī veselības aprūpes finansēšanas likumprojekta liktenis, kas pašreiz nodots Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijai. Varētu priecāties, ka likumprojekts, kurš iedzīvotājus sadalīja nevis pēc nodokļu maksāšanas fakta, bet pēc nodarbošanās veida un samaksāto nodokļu apjoma, kā arī pēc diagnozes, ir apstājies savā uzvaras gājienā. Varētu arī sacīt, ka minētais likumprojekts neatrisināja veselības aprūpes finansējumu, bet to tikai samudžināja, izmantojot nesaprotamus kritērijus. Tomēr galvenais jautājums par veselības aprūpes finansēšanu tā arī ir palicis gaisā karājoties, un jau gadiem ik pa brīdim tiek prasīts papildu finansējums, lai segtu vismaz slimnīcu parādus par infrastruktūras izdevumiem, vienkāršāk runājot, par siltumu, elektrību, ūdeni. Protams, papildu finansējuma piešķiršana vienmēr ir bijusi saistīta ne tikai ar budžeta iespējām, bet arī ar to, kuras partijas ministrs saimnieko Veselības ministrijā un cik tuvu vai tālu ir vēlēšanas. Ar jautājumiem par veselības aprūpi un prasībām beidzot to sakārtot, ievērojot saprātīgus kritērijus un valsts budžeta iespējas, vēlētājiem gan būs jāpagaida līdz Saeimas vēlēšanām rudenī. Tomēr, manuprāt, ir kāds jautājums veselības aprūpē, kuru var vaicāt arī Eiroparlamenta deputātu kandidātiem. Proti, tas ir jautājums par vienota veselības aprūpes minimuma definīciju Eiropas Savienībā. Kā zināms, Latvijā neviens likums nedefinē, kas ir veselības aprūpes minimums, ko valsts garantē katram iedzīvotājam. Šī minimuma vienotas definīcijas nav arī Eiropā. Tā sauktais “pakalpojumu grozs” Latvijā ir izplūdis jēdziens, kas tiek staipīts pēc vajadzības un patiesībā ataino tikai to, ko valsts katrā brīdī var samaksāt. Latvijā jēdziens “veselības aprūpes pakalpojumu minimums” tiek aizstāts ar skaļiem saukļiem par bezmaksas neatliekamo palīdzību, kas ir pavisam cits pakalpojums. Ja Eiropā tiktu definēts, kas ir veselības aprūpes minimums, tad ministrija vairs nevarētu izlikties, ka viss ir kārtībā un ka valsts apmaksā neatliekamo palīdzību un minimālos veselības aprūpes pakalpojumus visiem tās iedzīvotājiem. Būtu skaidri jāpasaka, ka neatliekamā medicīniskā palīdzība ir bezmaksas visiem, bet minimumu valsts samaksāt visiem var vai nevar. Neapšaubāmi, normāli būtu, ja Latvijā veselības aprūpes pakalpojumu minimums, ievērojot iedzīvotāju materiālo stāvokli un veselības kvalitāti, tiktu garantēts visiem iedzīvotājiem. Savukārt tad pārējos veselības aprūpes pakalpojums varētu dalīt, piemēram, pēc nodokļu nomaksas fakta (daļēji maksā valsts) un tādos, kuri nav pirmās vai otrās nepieciešamības pakalpojumi un par kuriem iedzīvotāji maksā paši. Jebkurā gadījumā ir jāievieš skaidrība neatliekamās medicīniskās palīdzības un veselības aprūpes pakalpojumu minimuma jēdzienos, bet bez Eiropas palīdzības šajā jautājumā gan laikam Latvijā neiztikt. Sallija Benfelde
Komentāri