Politkorektums pamazām sāk kļūt gandrīz par nievājošu apzīmējumu. Sak, tu, cilvēk, esi pārāk gluds, pārāk pakļaujies kādam spiedienam, pārāk padodies oficiālajiem viedokļiem. Katram jābūt brīvam savās domās, izpausmēs, izteikumos!
Bangošanos par politkorektumu Latvija piedzīvoja, kad Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis februārī savā Facebook kontā publicēja septiņus uzvedības noteikumus teātra darbiniekiem un skatītājiem. Viens no tiem – teātrī atļauts jokot par visu un bez jebkādiem ierobežojumiem. Pārējie noteikumi ietver līdzīgu domu, tikai darbības vārda “jokot” vietā ir citi. Pēc tam vairākas nedēļas sabiedrība klusāk un skaļāk rosījās ap šo tematu. Kaismīgākie bija tie, kas arī uzskatīja politkorektumu ne par cieņas izpausmi pret citiem, bet gan par domu aizliedzošu un cilvēku emociju nivelējošu tendenci.
Diskusijas oficiālajos un sociālajos medijos man nav izgājušas no prāta. Nē, ne par pasaules mērogiem, par ko spriež politzinātnes un kultūras viedie. Es tepat par Latviju. Vairākkārt šajās viedokļu apmaiņās kā piemērs par politkorektuma absurdu tika minētas Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos”, kurās nu nekādi bez vārda “žīds” neiztikt. Skanēja saucieni – vai cenzēsim mūsu dramaturģijas korifeju?! Kāpēc, runājot par ebreju tautību, ikdienā nevaram lietot šo vārdu? Blaumanis taču to izmantoja! Savukārt man absurds likās šis arguments. Vai kāds gatavojas no klasikas kaut ko svītrot? Taču mūsdienās spēkā ir 20.gadsimta 40.gadu baisā traģēdija, kas Blaumaņa laika valodas vārdam uzlika pavisam citu smagumu.
Turklāt, man šķiet, attieksme pret politkorektumu visvairāk atkarīga no tā, kurā pusē tu stāvi. Ja tevi kāds ciemiņš no Vecās Eiropas vidienes nosauks par bauri, domāju, būsi sašutis. Un ja austrumpuses valstī nosauks par gansu… Protams, esot dominējošās pozīcijās, viegli politkorektumu saukt par pārspīlējumiem, cilvēka emociju žogu, domu bezdibeņu aizvākošanu. Bet kā ir, ja esi otrā pusē?
Nenoliedzu, ka mākslu nedrīkst cenzēt un politkorektums tajā neiederas. Taču cilvēku saskarsmē tam vajadzētu būt nozīmīgai daļa. Vai tad joprojām spēkā nav patiesība – tava brīvība ir tik tālu, kamēr tā neaizskar otru! Un zinām taču, ka ar vārdu nereti var ievainot vairāk nekā ar ieroci.
Komentāri