Jaunai dienai modina ne modinātājs, bet lietus plīkšķēšana logos. Ziņu lentēs ik dienu lasāms, ka krituši siltuma rekordi. Dažviet jau manīti gājputni, kļavām tek sulas, pirms pāris nedēļām mūspusē saplaukuši arī pūpoli, uz palodzes dīgst pavasara zaļums, Līgatnes dabas takās lāči mostas no ziemas miega…Viss liecina par pavasari. Tas uzmundrina prātu, kļūstam kustīgāki un lustīgāki. Ne viens vien naskāks zemes darbu mīļotājs steidz rūpēt sēklu krājumus, zaļie pirkstiņi vēlas rušināties siltumnīcā…
Ja vien tā nebūtu ilūzija! Kalendārs rāda februāri – pēdējo ziemas mēnesi. Arī martā un aprīlī sniegs nebūs brīnums.
Šonedēļ mani uzrunāja darbu plānotājā ierakstīts fragments no pasaulslavenā lācēna Vinnija Pūka piedzīvojumiem. “Kristofer, vai tiešām mums ir vajadzīga ziema?” Pūks žēlojās. “Ja nebūtu ziemas, mums nebūtu laika sēdēt pie kamīna un ēst kanēļa grauzdiņus. Vai lasīt grāmatas,” novilka zēns.
Jautājums, ko uzdod lācēns, liek aizdomāties, kā būtu, ja nebūtu ziemas? Uz to atbild pati daba, pēdējās nedēļās rādot ainas bez sniega un sala. Ik rītu nav jāvingro ar sniega lāpstu rokās, bet pilsētas ielās peļķe pēc peļķes, uz lielceļiem bedre pēc bedres, laukos dubļi šķīst, slēpošanas pasākumi atcelti, slidas sērīgi karājas uz nagliņas pie ārdurvīm… Padomājiet – ja mūsu platuma grādos īstas ziemas vispār nebūtu, vai mēs zinātu hokeju, vai nepacietīgi negaidītu, kad beidzot izdosies sakrāt naudu, lai dotos sapņu ceļojumā uz sniegotām valstīm, vai neilgotos paši redzēt sniegbaltu pasauli, leduspuķes un lāstekas, ko kāds nofotografējis, ievietotu sociālos tīklos, vai tēvs trīsgadīgo dēlēnu varētu izvizināt ar ragavām un, kā Kristofers Robins saka Pūkam, vai mums būtu laiks?
Lai kāda tā arī būtu, ziema mums ir īpaša dāvana, kad ļauties nodarbēm, kam citkārt nav vaļas un iespēju. Nenoliedzu, gribas ļauties pavasara sajūtām, tā tuvumam, bet nemierīgu dara jautājums, vai prātīgi ļauties steigai? Ka vēlāk nenākas gausties par velti padarītu darbu vai saaukstēšanos…
Komentāri