Protams, 13. Saeimai pie valdības vēl jātiek. Spriežot pēc tā, cik aši tika apstiprināti desmit Saeimas komisiju vadītāji, nav tā, ka partijas nespēj vienoties un sarunāt.
Lielais jautājums acīmredzot ir par to, ka vismaz divām Saeimā pārstāvētajām partijām ļoti vajag vai nu “Saskaņu” valdībā, vai arī ārkārtas vēlēšanas. Bet, lai kā nu tur būtu, bez valdības nepaliksim. Un tad sāksies cīkstiņi ap nākamā gada budžetu. Nav jābūt ar īpašām pareģa spējām apveltītam, lai saprastu, ka viens no lielajiem kaujas laukiem būs veselības aprūpes budžets. Naudas nepietiek, naudas ir tik, cik tās ir, un jāprot atrast tā sauktās iekšējās rezerves – to visu laikam ir dzirdējis katrs Latvijas iedzīvotājs. Tomēr varbūt vēl neesam sapratuši, ka veselības aprūpes sistēmas vadītāji naudas meklējumiem pieiet, tā teikt, radoši un neapmierinātība, iespējams, ir nevietā. Par to domāt liek reālā dzīve, jo, kā zināms, tā ir krāsaina un brīžam neparasta.
Patiesībā stāsts ir gaužām vienkāršs. Kā zināms, daudzviet Latvijā slimnīcās mēdz slēgt kādas nodaļas un tajās strādājošie zaudē darbu. Šis ir stāsts par vecmāti ar 40 gadu darba stāžu un četriem gadiem pirms pensijas. Darbu atrast vietā, kur dzīvojusi visu mūžu, viņa nevar, nekādu pārkvalificēšanās iespēju arī nav. Tomēr strādāt kā medmāsa viņa arī nedrīkst, jo diploms nederot. Varbūt varētu kaut kā “izlāpīties” un sākt mācīties medicīnas koledžā no otrā kursa, bet diploms esot pārāk vecs. Tas, ka visus četrdesmit darba gadus sieviete ir gan injicējusi zāles, gan arī, kā tautā saka, “likusi sistēmas”, neko nenozīmē, jo vecmātei esot citi pienākumi. Medmāsas darbus viņa nevarot prast. Tā nu 61 gada vecumā bijusī vecmāte no jauna sāk no pirmā kursa mācīties vienā no Rīgas medicīnas koledžām, jāmācās būs trīs gadus. Pēc diploma saņemšanas līdz pensijai gan vēl būs atlicis tikai gads, toties tad viņa drīkstēs strādāt nevis kā asistente par viszemāko algu, bet kā medmāsa. Sieviete gan brīnās un saka, ka pa šiem četrdesmit gadiem cilvēka anatomija nav mainījusies, turklāt pastāv kārtība, ka ik pa pieciem gadiem bija jākārto sertifikāts, lai varētu turpināt darbu. Proti, piecu gadu laikā bija jāapmeklē zināms skaits lekciju vai nodarbību, par kurām, protams, bija jāmaksā un par kurām varēja saņemt tā sauktos kredītpunktus. Ja piecos gados vajadzīgais kredītpunktu skaits tika sakrāts, vajadzēja kārtot sertifikācijas eksāmenu, kuram ir gan teorētiskā, gan praktiskā daļa. Tātad visu laiku notiek kvalifikācijas paaugstināšana un atjaunošana. “Vai tad valstij tie trīs mācību gadi koledžā neizmaksā dārgi? Vai tad tiešām es neko neprotu?” sarunā vaicāja bijusī vecmāte. Pirmajā brīdī tiešām jutos pārsteigta, bet tad sapratu, ka tā taču tas nevar būt! Acīmredzot trīs gadu mācības valstij maksā mazāk nekā trīs gadu medmāsas alga. Tagad sieviete saņem asistentes algu, turklāt, katru nedēļu braukājot uz Rīgu, maksā par transporta biļetēm, bet tie taču ir ienākumi uzņēmumiem, tātad nodokļi! Acīmredzot līdzīgi ir arī ar virsstundu apmaksu. Tagad slimnīcās lielāko tiesu var strādāt tikai vienu slodzi, jo virsstundu apmaksai naudas nav. Tad nu medmāsas pabeidz savu maiņu savā dzīves vietā, paguļ dažas stundiņas un ar pirmo autobusu vai vilcienu dodas, piemēram, uz Rīgu, nostrādā maiņu, ar pēdējo autobusu vai vilcienu atpakaļ uz dzimto pilsētu, savā gultiņā pārnakšņo un no rīta atkal uz darbu. Ienākumi sabiedriskajam transportam garantēti, virsstundas nav jāmaksā. Cilvēks ir nepārtrauktā kustībā, kas taču esot mūžīgās jaunības priekšnoteikums.
Tiesa gan, jau dzirdamas neapmierinātas balsis, ka medmāsas no tādas nepārtrauktas pārvietošanās nogurstot un darba kvalitāte neuzlabojoties, arī dzīves tā īsti vairs neesot, jo viss laiks ārpus darba paiet vai nu ceļā, vai guļot. Neviens vēl to gan nav pierādījis, tāpat kā nav izrēķinājis, ka trīs mācību gadi koledžā valstij izmaksā nepamatoti dārgi un pietiktu ar kādiem kvalifikācijas kursiem. Tādēļ gaidīsim vien jauno valdību un jaunas atziņas par iekšējām rezervēm veselības aprūpes budžetam.
Komentāri