E-veselība esot sākusi klibot raitāk, pauž Nacionālais veselības dienests (NVD). Tomēr jautājums, kā tas tā varēja “gadīties”, ka bija vajadzīgi 10 gadi un 15 miljoni, lai tā sāktu kaut cik kustēties, acīmredzot paliks bez atbildes.
Premjers Kučinskis jau ir pateicis, ka galvenais ir uzlabot šīs sistēmas darbību , nevis tērēt laiku, lai noskaidrotu, kas vainīgs. Arī Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas vadītāja Aija Barča uzskata, ka e- veselības jautājumā nekāda izmeklēšana nav vajadzīga. Tiesa gan, visi komisijas deputāti ar viņu nav vienisprātis un nākamnedēļ uz komisijas sēdi tiks aicināti gan Veselības ministrijas un NVD, gan Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārstāvji, kā arī mediķu, farmaceitu un Ģenerālprokuratūras pārstāvji, lai mēģinātu saņemt atbildes par klibojošo e- veselības sistēmu. Savukārt Latvijas Ārstu biedrība šajā jautājumā prasa izveidot parlamentārās izmeklēšanas komisiju, lai atrastu vainīgos.
Pēc desmit gadu muļļāšanās konkrētus vainīgos diez vai izdosies atrast, droši vien nelīdzēs arī Valsts kontroles 2015. gadā veiktās pārbaudes un ziņojums. Šķiet, ka dažas lietas ir skaidri redzamas – proti, pasūtītājs ir vai nu klaji nekompetents, vai arī tā vienīgā interese ir bijusi “apgūt naudu”. Bet varbūt abi faktori kopā. Nerunājot jau par to, ka e- veselības ātrdarbībai ir jābūt pašsaprotamai un ka tam ir jābūt ierakstītam uzdevumā programmētājiem, ir vesela rinda lietu, kuras, manuprāt, nevar nezināt Veselības ministrija un NVD. Ja nezina, tad ir jājautā, vai veselības aprūpe un to administrējošās personas ir divas dažādas pasaules, kas nekad nesaskaras? Protams, jebkura sistēma parāda kļūdas, tikai sākot tai darboties. Tomēr aplamību ir bijis un joprojām ir tik daudz, ka patiesībā trūkst vārdu, lai tās vērtētu. Tomēr vērtēšana ir nepieciešama ne jau tādēļ, ka atrast vainīgo Jāni, Miķeli vai Anniņu nebūs iespējams, bet gan tādēļ, ka, profesionāli izmeklējot e-veselības tapšanas un ieviešanas procesu, varētu atrast tās kļūdas, neizdarības un arī muļķības, kuru dēļ tā ir noticis, un nākamajos valsts pasūtījumos e – jautājumos tās vairs nepieļaut. Vai tas ir iespējams? Nezinu. Redzot, ka to nevajag pat premjeram, jādomā, ka jebkurš vērtējums būs tikai kārtējā naudas tērēšana bez rezultāta un jautājumi paliks bez atbildes.
Ir vēl kāds jautājums, kurš pēdējā laikā nedod mieru – par t.s. “čekas maisu” atvēršanu. Ir skaidrs, ka daļa dokumentu vairs sen nav Latvijā, ir skaidrs, ka, pārņemot šos dokumentus, īsu brīdi bija haoss un no tiem “maisiem” varēja šo to izņemt. Tāpat ir arī skaidrs, ka bijušie kompartijas un komjaunatnes lielākie un mazākie priekšnieki tajos diez vai var atrasties, jo viņiem nebija jākļūst par aģentiem, bet viņu darba pienākumos bija “dalīties ar novērojumiem un pārdomām” par notiekošo. Turklāt daudzi bija spiesti vismaz skata pēc piekrist sadarboties ar VDK, ja gribēja strādāt un nepazudināt savu ģimeni. Jā, pēc “maisu” publiskošanas emocijas droši vien kādu brīdi veltos pāri Latvijai kā cunami pat tagad, pēc 25 gadu neatkarības. Tomēr lustrācija, manuprāt, ir iespējama vēl šodien. Nepārsteidz, ka ļoti daudzi ir pret to, bet pārsteidz, ka “maisu” atvēršanas pretiniekos ir ļoti daudzi t.s. “gaišo spēku” pārstāvji, kuriem viņu amats ir devis vai dod pieeju visai informācijai par to, kas “maisos” atrodams. Tas liek vaicāt – kas tur ir tāds, ka to atvēršana mūs var nopietni apdraudēt? Un vai materiālu sistematizēšana un apstrāde pirms to publiskošanas tiešām ir praktiski neiespējamais process, par kuru var tikai runāt, bet kuru nav iespējams veikt jau 25 gadus? Ja minēto dokumentu publiskošana draud ar sabiedrības šķelšanos un neuzticību valstij, tad jāteic, ka to noklusēšana raisa ne mazāku neuzticēšanos valstij un varai.
Komentāri