Latvijas iedzīvotāji ir apmierināti ar veselības aprūpes pakalpojumiem, bet ne ar sistēmu kopumā, secināts pētījumā par pacientu apmierinātību ar veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāti Latvijā. Veicot pētījumu, noskaidrots, ka vislabāk savas pacientu tiesības pārzina sievietes, vissliktāk par medicīnas sistēmu informēti jaunieši.
Problemātiska ir arī iedzīvotāju informētība par valsts apmaksātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem. Latvijā 57% iedzīvotāju zina, kur par tiem atrast informāciju. Veselības ministrijas valsts sekretāra pienākumu izpildītāja Daina Mūrmane-Umbraško sacīja, ka ministrijai priekšā liels darbs pacientu informēšanā. Turklāt viņa uzsvēra, ka informēšanai jānotiek ne ar ministrijas un Nacionālo veselības dienesta (NVD) starpniecību, tas jādara arī ģimenes ārstiem, jo viņiem pacienti uzticas visvairāk. Pētnieki uzsver, ka zināšanas par veselības aprūpi jaunajai paaudzei sniedzamas caur trim kanāliem – izglītības sistēmu, pacientu tiesību ombudu un ģimenes ārstu praksēm -, jo tajās jaunieši ir vislabāk integrēti.
Pretēji pētījuma rezultātiem Vecpiebalgas ģimenes ārste Zaiga Zariņa par saviem gados jaunajiem pacientiem izsakās pozitīvi, uzsverot, ka viņas pacienti ir erudīti un apsviedīgi. “Mums, ģimenes ārstiem, ir tā priekšrocība vērot, kā mūsu mazākie pacienti pieaug un kļūst patstāvīgi. Pienākot noteiktam vecumam, viņi paši nāk pie ārsta, uzticas. Izglītot savus pacientus, stāstīt par to, kur jāvēršas, kāda ir veselības sistēma, kā tā strādā, sākot ar telefona zvanu reģistratūrai un beidzot ar adresi, tas ir mans darbs. Lielākā daļa jauniešu pret ārstiem izturas ar cieņu un mūsu viedokli, ieteikumus labprāt uzklausa, vien pavisam neliela daļa izturas vieglprātīgi, kas izpaužas nevis pret ārstu, bet drīzāk pret savu dzīvi un veselību. No kolēģiem zinu, ka daži jaunieši gaida, ka vecāki visu izdarīs viņu vietā, citi paļaujas, ja ar viņu veselību notiks kas slikts, vecāki par visu samaksās. Viedokļi dažādi, taču kopumā mūsdienu jaunieši domā tālejoši. Te gan jāpiebilst, ka liela loma ir ārsta attieksmei pret jauniešiem. Ar viņiem jāprot sarunāties, uzklausīt un pamatot, kāpēc ārsts vēlas, lai jaunietis dodas uz izmeklējumu pie speciālista,” skaidro Z. Zariņa.
Daktere arī stāsta, ka jaunieši nav apjukuši, ja izmeklējumi jāveic svešās pilsētās, viņi visu prot atrast internetā: “Es tik un tā dodu slimnīcas reģistratūras tālruņa numuru, bet jaunieši to necenšas piefiksēt, jo piemērotā brīdī ieiet slimnīcas mājaslapā, atrod, ko vajag, un rīkojas. Neviens arī nejautā, kā nokļūt līdz ārstniecības iestādei, ieslēdz navigācijas sistēmu, ievada adresi, iesēžas mašīnā un piebrauc pie durvīm. Nevajag viņus novērtēt par zemu, jaunieši ir ļoti erudīti un optimistiski. Vairums neuzķeras uz tām gaudām, kas izskan publiskajā telpā. Ja mēs, ģimenes ārsti, viņu klātbūtnē sāksim sūkstīties, cik viss slikti, kāda tā sistēma nesakārtota, tad arī panāksim noraidošu attieksmi, tāpēc es daru pretēji, saku, ka pašam par sevi jārūpējas, jācīnās, un viņi tam piekrīt.”
Z. Zariņa vēl piebilst, ka tie, kuri nevēlas vai kuriem nav bijusi darīšana ar veselības sistēmu, laika gaitā to iepazīs, jo dzīve ir dzīve – piespiedīs. Arī par sistēmas nesakārtotību ģimenes ārste tieši no jauniešiem būtiskas sūdzības nav dzirdējusi. Iespējams, jaunieši, vecāku atbalstīti, vairāk izmanto maksas pakalpojumus un par gaidīšanu garajās rindās uz valsts apmaksātiem pakalpojumiem neko daudz nezina.
Liepēniete Selga Skrastiņa darba gaitas sākusi 17 gadu vecumā , kārtojot darba attiecību formalitātes un ar darbu saistītās medicīniskās izziņas, guvusi pirmo patstāvīgo pieredzi saskarsmē ar medicīnas iestādēm. Viņa bilst, ka ar sava ģimenes ārsta darbu īsti nav apmierināta: “Jaunieši nezina, kad un vai vajadzētu veikt kādas analīzes, bet pašiem nākas prasīt nosūtījumus. Ļoti reti ārsts iesaka veikt izmeklējumus, ja vien problēma nav ļoti redzama. Manuprāt, ārstam vismaz reizi gadā būtu jāpiezvana saviem pacientiem, klātienē jāizmeklē, jo ģimenes ārstiem par pacientu taču maksā! Zinu, ka jaunieši un arī vīrieši pēc savas iniciatīvas reti iet pie ģimenes ārsta. To pašu var teikt par vakcinēšanos, par to, ko vajadzētu, izstāsta medmāsiņa, turklāt tikai tad, ja vizītes laikā ieskatās manā potēšanas pasē. Tagad zinu, bet agrāk pat nenojautu, ka ir tāda uzskaite, ka man tai jāseko. Taču atzīnīgi vērtēju, ka ģimenes ārsts nosūtījuma izrakstīšanas laikā vienmēr informē, kurš speciālists ir tuvāk, pieejamāks un, viņaprāt, labākais. Runājot par zālēm, mans ģimenes ārsts vienmēr atrod pacientam izdevīgākos medikamentus, nav pieķēries vienam zīmolam.”
Par medicīnas pakalpojumiem slimnīcā S. Skrastiņai neesot skaidrības, jo nekad neesot līdz galam saprotams, cik un par ko būs jāmaksā. “Slimnīcu mājaslapās nav uzskatāmi izklāstīts, ar kādu summu izmeklējuma gadījumā jārēķinās, kāda summa jāmaksā, ja ir nosūtījums, kāda, ja nav. Arī ārsti ne vienmēr uzreiz pasaka, cik būs jāmaksā. Nereti reģistratūrā, vaicājot, cik būs jāmaksā, uz jauniešiem tā dīvaini paskatās, bet kā tad lai zina?”
Liepēniete atzīst, ka daļu pakalpojumu sedz viņas veselības apdrošināšanas polise, bet uz tādiem izmeklējumiem, kas polisē nav iekļauti, viņa gaida maksas rindā. “Uz valsts apmaksātiem izmeklējumiem pie speciālistiem reizēm jāgaida četri pieci mēneši, pēc tik ilga laika man jau tas nav aktuāli. Prasu, cik gara ir rinda, ja uz valsts apmaksāto pakalpojumu jāgaida nedēļa, protams, es pagaidīšu, bet lielākoties izmantoju maksas pakalpojumus. Zinu citus, kas brauc uz Rīgu, jo nav pieejas pie ārstiem reģionā, man gan tā līdz šim nav gadījies.”
S. Skrastiņa min, ka mūsdienās jaunieši informāciju meklē internetā, viņa padomu prasījusi arī vecākiem: “Kad stājos darba attiecībās, darba devējs bija tas, kurš teica, kur jāiet, kas jādara. Jāatzīst, ka jaunieši ir slinki un pat neiedziļinās, kur internetā informāciju atrast. Viņi zina visu ko citu, bet kaut ko specifisku nemāk atrast un, ja reiz jāpapūlas, atmet ar roku.”
Komentāri