Lai pievērstu uzmanību kādai problēmai, cilvēku grupai, runātu un stāstītu par to, ik dienu pasaulē tiek atzīmētas dažādas dienas. 1991. gadā ANO Ģenerālā asambleja izsludināja 1. oktobri par Starptautisko veco ļaužu dienu. Tās mērķis vienkāršs – pievērst sabiedrības uzmanību iedzīvotāju novecošanas problēmām, veco ļaužu dzīves grūtībām un vientuļajiem vecajiem cilvēkiem.
Aizvien biežāk dzirdam – sabiedrība noveco, cilvēka mūžs kļūst garāks, vecumdienas jānodzīvo pilnvērtīgi. Kamēr pats neesi sasniedzis cienījamu vecumu, grūti izprast senioru ikdienu, viņu dzīves vērtējumu, redzējumu. Ikdienā arī neatrodam laiku, lai ar viņiem aprunātos par to, kas uztrauc, kas iepriecina. Kā dzīvo pensionāri, par to “Druva” jautāja pensionāru klubu vadītājām.
Amatas pagasta pensionāru biedrības “Dzīvesprieks” vadītāja Aleksandra Freivalde pati ir optimisma pilna un prot uzmundrināt citus. “Mēs esam optimisti, cits citu atbalstām, darbojamies kopā. Tas ir svarīgi – būt aizņemtam un vajadzīgam.
Taču diemžēl ikdienā ne vienam vien ir bažas un bailes saslimt. Tad katrs saskaras ar ārstu pieejamību, to, cik maksā medicīna un medikamenti. Tad redzi, cik maz vari atļauties. Taču tās ir problēmas, ar kurām saskaras ne jau tikai pensionāri.
Pensionāriem ir dzīves gudrība, kā izdzīvot. Zinu sievas, kuras prot arī no nelielās pensijas iekrāt. Lai nopirktu malku, arī jāmāk sakrāt, gaidot apkures sezonu, jāzina, kā samaksāsi. Laukos, kam ir veselība, tas iet uz mežu, izaudzē dārziņā nepieciešamo. Pensionāri taču ir cītīgākie komunālo pakalpojumu maksātāji.
Biju pensionāru saietā Rīgā. Šķiet, daudzi ieraduši, ka visi jālamā – valdība, deputāti, pašvaldības. Nenoliedzu, ka Latvijā netrūkst neizdarību, arī pagastos un novados kāds neprot apsaimniekot naudu. Gluži kā ģimenēs – vienā to dara atbildīgi, bet otrā ātri iztērē un vienmēr trūkst. Tāpat ir pašvaldības, kuras atbalsta pensionāru klubus, biedrības, to rīkotos pasākumus, un ir tādas, kuras to nedara. Katrā pagastā ir kas labs un kas tāds, kas kaitina, kas varbūt pat nav pieņemams. Katrā vietā situācija ir citāda, un mums jādomā, kā konkrētajā dzīvot labāk. Jā, nevaram kā citu zemju pensionāri braukt ceļojumos, bet ar pašvaldības atbalstu varam aizbraukt ekskursijā tepat pa Latviju. Varam cits citu uzmundrināt, nākt kopā, strādāt rokdarbus, rīkot tikšanās, aktīvi un saturīgi pavadīt laiku. Mums būs pensionāru vakars, meklējam dziesmas, domājam, kā uzņemt ciemiņus, nav laika sēdēt un domāt, cik daudz kas ir nepareizs. Tāpēc vien jau nekas nemainīsies,” pārdomās dalījās amatiete Aleksandra Freivalde.
Vecpiebalgas pagasta pensionāru kluba “Pīlādzītis” vadītāja Ieva Veinberga uzsver: “Jādzīvo un jāpriecājas! Ja kas iesāpas, nevajag izrādīt un vaidēt!” Viņa pastāsta: “Manuprāt, pensionāri sabiedrībā jūtas labi. Kad skatāmies televizoru, palamājam valdību. Uz Rīgu pret kaut ko protestēt neesam braukuši, bet kopā pabijuši daudzviet.
Mēs, tie pensionāri, kuri reizi mēnesī sanākam uz klubiņa tikšanos, esam aktīvi, mūs viss interesē. Vasara pagāja ātri, ar pašvaldības atbalstu izbraucām ekskursiju pa Kurzemi. Nupat bijām Varakļānos uz “Pīlādžu” un “Pīlādzīšu” salidojumu, neliela grupiņa pabijām Koknesē. Mēs aktīvi nūjojam. Ja cilvēki turas kopā, dzīvē nav vietas garlaicībai. Neaizmirstam arī tos, kuri vairs nespēj būt tik aktīvi.
Pats svarīgais, lai pensionārs justos labi, ir veselība. Ja tā ir, tikai jādzīvo un jāizmanto iespējas, ko dzīve piedāvā. Ja jāmeklē ārstu palīdzība un maza pensija, tad optimisms pazūd. Oktobrī būs lielākas pensijas, mēs jau rēķinājām, ka varēs nopirkt vienu kafijas kārbu vairāk. Ne mēs varam ko mainīt, bet kreņķējoties, domājot, cik daudz kas slikti, labāk un vieglāk nepaliks.”
Biedrības “Cēsu pensionāri” valdes priekšsēdētāja Vanda Gasiņa ir pārliecināta, ka nedrīkst iegrimt pesimismā, jo no tā ne pašam, ne citiem labāk nekļūst. “Nav tā, ka pensionāri neko dzīvē nevar atļauties. Ne jau vienmēr tie, kuri ar dzīvi ir neapmierināti, ir tie trūcīgākie un ar nopietnākajām veselības problēmām. Tie seniori, kuri darbojas biedrībā, prot sevī uzturēt labu noskaņojumu. Šoruden interesi par biedrību izrādījuši jauni biedri, viņi vēlas pievienoties, nesēdēt mājās.
Protams, katram cilvēkam ir sava dzīves pieredze un skatījums. Skaidrs, ka pensijas pielikums nesegs cenu kāpumu. Bet vienmēr taču kaut kam pietrūkst. Tarifi – sāpīgs jautājums, bet arī saprotam, ka tie tādi ir. Vai vērts sevi uzkurināt, ja tāpat nevari neko mainīt! Nedzīvojam taču tik slikti. Vai katras vaimanas ir patiesas? Katram cilvēkam ir savas prasības pret dzīvi, cilvēkiem līdzās. Tie, kuros vairāk dzīvesprieka, arī priecīgāk dzīvo.”
Komentāri