Cik nav dzirdēts – lai dzīvē kaut ko sasniegtu, vajag mērķi. Var jau arī tāpat vien pa solītim virzīties uz priekšu, skaidrs, ka kaut kur jau nonāks. Bet vai tiks sasniegts tas ceļa gals, kur gribējās nokļūt? Atliek padzīvot, pavērtēt, var izrādīties, ka tas īsti tomēr nav tas. Atkal var pamēģināt kaut kur iet. Un tā meklēt kaut ko visu mūžu. Gluži kā tajā uzdevumā – aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko.
Gadās jau, ka maldoties sasniedz to, ko, izrādās, esi vēlējies. Tādu laimīgo nav daudz.
Vai līdzīgi nav ar valsti. Par tās nākotnes mērķiem daudz tiek vispusīgi runāts. Lielie, pirms 25 gadiem izvirzītie – iestāties ES, NATO, EDSO un vēl citās starptautiskās savienībās un organizācijās, ir izpildīti. Iesaistāmies arī Marsa apguves programmās. Bet kādu gribam redzēt savu zemi, valsti? Visbiežākā atbilde – lai te ir labklājība. Kas tā ir? Vai tāda, kādu esam redzējuši pa autobusa logu vai dažas dienas tūrisma braucienā kādā Vakareiropas valstī? Pa gabalu, no malas jau viss izskatās košāks, kārdinošāks. Patiesība tik viegli neatklājas. Un gribas jau aizmirst, ka tur, kur mūsu saprašanā ir labklājība, uz to iets ne tikai gadu desmitus vien.
Labklājība vienmēr katram būs kas cits. Kaimiņam jauna mašīna vai skaistāks rudzu lauks parasti tiek uzlūkots kā pliķis sejā. Kāpēc viņam, ne man? Bet varbūt viņš mērķtiecīgi strādāja, lai nopirktu jaunu mašīnu, vai bija rūpīgāks, arot tīrumu? To, kas citiem, redzam, un tas kož acīs.
Lai cik ļoti pat valstiskā līmenī tiek izvirzīts mērķis sasniegt labklājību, tas ir un paliek katra paša ziņā. Diemžēl tā pasaulē iekārtots, ka bez darba vai gudras galvas tas izdodas tikai pasakās. Vienmēr būs tādi, kuriem vārds “labklājība”, runājot par valsti, raisīs ironisku smīnu. Un visbiežāk tie būs tie, kuri dzīvē iemācījušies būt ņēmēji. Viņu mērķis – lai citi par viņiem gādā, dod viņiem, bet viņi dzīvos tā, kā iedomājušies, ka ir skaisti. Ja ne, būs vaimanas, ka viss ir slikti, ka valstī nav kārtības, ka visi zagļi un nejēgas. Tā pašam ērtāk. Ja zini vainīgo, ir tik viegli dzīvot, jo citi taču tev to krustu liek nest, kaut nav tavos spēkos.
Aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko… Arī pa ceļam var izdomāt, kurp un pēc kā iet. Ja ne, tāda veselīga pastaiga vien sanāks. Un, ja nezini, kur galapunkts, viegli var apmaldīties. Dzīvei patīk mērķi, nevis maldu ceļi.
Komentāri