Pēdējā laika sarunas ar draugiem, paziņām jau vairākkārt likušas aizklīst pārdomās par izvēles nozīmi un tās apzinātību. Grūti atturēties un nepastāstīt, cik ļoti esam pieraduši pie gandrīz tukšās frāzes “tā ir tava brīva izvēle”, taču vienlaikus vēl samērā reti esam gatavi pieņemt savus dzīves apstākļus kā likumsakarīgas pašu pieņemto spriedumu – pat visikdienišķāko izvēļu – sekas.
Jau vairākus gadus aizvien lielāku popularitāti piedzīvo visa dabiskā vai nulles atkritumu (zero waste) ideoloģijas – kas nu kuram atrod taisnāku ceļu uz sirdi. Kādam šķiet svarīgākais izsekot, vai tik pārtikā vai caur kosmētiku netiek uzņemts kas sintētisks. Kādu uztrauc neaptveramā progresijā pieaugošais atkritumu daudzums vidē. Vēl kādam izšķirošais solis pasaules un sava organisma glābšanā šķiet tapšana par veģetārieti vai pat vegānu. Neiebilstot ne pret vienu no šiem virzieniem konkrēti un daudzējādā ziņā pat līdzi jūtot šīm motivācijām, es nebeidzu mulst pie – citādi nemāku to nosaukt – savu izvēļu apzinātības iztrūkuma.
Piemēram, atgriežoties pie dabiskuma lozunga pārtikā, sadzīves ķīmijā, būvniecības materiālos, tas ir lielisks ceļš dvēseliskas harmonijas iegūšanai, par ko no malas var tikai apskaust. Tomēr nav jēgas piemiegt acis uz šāda dzīves koncepta sīkākiem vai arī nozīmīgākiem trūkumiem līdz šim atklāto iespēju fonā. “Dabiskuma” vērtībai nenāk par labu tā valkātāju cītīga ķengāšanās uz visu ķīmisko vai ne ar senču tradīcijām saistīto. Lai kā man garšotu (un garšo tiešām izcili) piens un olas no lauku sētas, tomēr tas nedominē pār sava mikrokolektīva vajadzībām. Dienišķā provianta sagāde visbiežāk aizved pie ģimenes budžetam draudzīgākām cenām. Citu reizi aptiekā, pat esot praktiskai iespējai iegādāties to četrkārt dārgāko dabisko dzelzs preparātu iepretim sintētiskajam, roka nepaceļas, jo saprāts kā dators sāk zuzēt par potenciāli vēl aizmirstajiem tuvākā mēneša izdevumiem.
Senču tradīciju – arī tautas medicīnas padomu – skaidrojumi, manuprāt, ir brīnišķīgi, kamēr vien tajos nesāk iepīties mūsdienu medicīnas sistēmas demonizācija, kā arī visu to ļautiņu, kuri – ar savu pieredze un vērtību filtru – tomēr uzticas ārstiem, piedēvēšana kādai sistēmai. Par instrumentu jebkuras sistēmas varā cilvēks kļūst, nedomājot par savām izvēlēm, nevis pašas izvēles dēļ.
Gribētu cerēt, ka pietiekami skaidri izjūtu – arī šīs piemēra situācijas ir tikai un vienīgi manas izvēles, ne kāda neredzama spēka pāridarījums vai liegums. Ja mērķis būtu kļūt naudīgākam un pirkt tikai visu dabiskāko, tad tikai manā ziņā ir saspringt un izdomāt, kā to panākt. Ja mērķis ir saglabāt līdzšinējo dzīves ritmu, bet pievērsties tīro produktu ieviešanai ģimenes ēdienkartē, tātad atsakāmies no kaut kā cita, kas līdz šim šķitis pašsaprotams – pārvācamies uz neērtāku dzīvesvietu vai izdarām vēl kādu citu skarbu griezienu savā finanšu plānā. Taču uz šādu soli, piemēram, es, drīzāk izšķirtos ceļojuma vārdā. Tā ir izglītība, kultūras simbioze un pieredze man un maniem bērniem, ko, manuprāt, citur neiegūt. Tā dēļ gandrīz jebkuri upuri šķiet pieņemami.
Nav pareizā varianta, ir tikai mazi un lieli lēmumi un mūsu pašu gatavība ar to sekām sadzīvot. Arī gaidāmās vēlēšanas ir mirklis, kad vadības pults iedota mūsu pašu rokās.
Komentāri