Nesen Saeima noraidīja priekšlikumu atļaut cilvēkiem, kas vismaz 15 gadus dzīvo Latvijā, augstākajā pakāpē zina latviešu valodu un ir piederīgi latviešu tautai un kultūrai, pasē iegūt tautības atzīmi “latvietis”. Saeimas lēmums ir ilustrējis dažas īpatnības – gan likumdošanas procesā, gan arī pašā tautības izpratnē.
Jāatgādina, ka maijā Saeima otrajā lasījumā jau bija atbalstījusi grozījumus Vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likumā, kas paredzēja tieši to – atvieglot iespējas cilvēkiem sevi pieskaitīt pie latviešiem. Pašlaik šādas iespējas likums paredz tikai tiem, kuriem kāds no vecākiem vai vecvecākiem ir bijis “oficiāls” latvietis.
Pagāja vairāki mēneši, un deputāti attapās, ka šis nu gan neies cauri. No Saeimas tribīnes skanēja kaismīgas runas par to, kas te tagad būs, ja kurš katrs varēs kļūt par latvieti. Kas gan šo mēnešu laikā ir noticis? Vai tiešām pavasarī Saeimas deputāti izmantoja vienu tautības definīciju, bet tagad – citu? Drīzāk viņiem pašiem nav īstas skaidrības par to, ko vajadzētu saprast ar “tautība” un “latvietība”.
Latvieša gēns?
Princips, ka vismaz vienam no vecākiem vai vecvecākiem ir jābūt latvietim, faktiski runā par vismaz kaut kāda līmeņa ģenētisko faktoru, kam būtu jāvieno visi latvieši. Tīrasiņu tautieši, protams, neeksistē – tā vietā ir tipiski, ka tuvākos un tālākos rados mums ir zviedri, poļi, krievi, vācieši un citu zemju ļaudis. Un ir jājautā, cik lielā mērā noteikta cilvēka latvietību veido tas, ka viņam ir kaut kāda, vismaz teorētiska, asinsradniecība ar kādu asinsradniecības ziņā tāpat visnotaļ sajauktu grupu, kurus konkrētajā gadījumā dēvē par latviešiem, un cik lielā mērā tas ir atkarīgs no vides, kurā viņš ir dzīvojis, un kultūras, kuru apguvis.
Vai eksistē tāds latvieša gēns, bez kura latviskums nav iespējams? Tāds pieļāvums taču ir muļķības. Nav grūti iedomāties, kā cilvēks bez radniecības saitēm ar kādu no personām, kas oficiāli ir atzītas par latviešiem, patiesībā varētu būt latviskāks nekā kāds, kuram rados latvieši ir. Nav arī tālu jāmeklē tādi mūsu tautieši, kas ir visnotaļ vīlušies savā valstī, ir kritiski noskaņoti pret šejienes procesiem. Daļa no viņiem ir emigrējusi, un daļa no emigrējušajiem atzīst, ka daudz labāk jūtas kā mītnes zemes sabiedrības pārstāvji.
Lai jau – robežas ir vaļā, un katrs drīkst meklēt laimi tur, kur pats redz par labāku. Taču šāda situācija vēl jo vairāk ļauj novērtēt, ka ir arī cilvēki, kas vēlas iegūt šo simbolisko identificēšanās ierakstu personas dokumentā – latvietis. Tas nudien nav nekas vairāk par simbolismu, jo nekādus praktiskus labumus piederība pie latviešiem nevienam nedod. Galvenais aspekts, kas nosaka politiskās līdzdalības iespējas valstī, tomēr ir pilsonība. Un, lai iegūtu to, ir nepieciešams nodemonstrēt atbilsmi skaidriem kritērijiem.
Rudzupuķes un magones
Septembrī no Saeimas tribīnes varēja dzirdēt visādas “pērles” par tautības izpratni, ieskaitot Nacionālās apvienības deputātes Ingūnas Rībenas radošās domas lidojumu: “Rudzupuķe var rakstīt savā pasē, ka ir magone, bet rudzupuķu lauks tāpēc nepaliks par magoņu lauku, drīzāk otrādi – tas būs magoņu lauks ar rudzupuķu nosaukumu un tikumiem.”
Tad kas tie īsti ir par tikumiem, kurus I. Rībena un acīmredzot arī viņas kolēģi piedēvē “īstajiem” latviešiem un kuri nav pieejami nevienam citam? Vai tiešām tikai cilvēks, kura vecāki un vecvecāki ir latvieši, spēj novērtēt tautasdziesmas, pareizi nopīt Jāņu vainagu un just lepnumu par Latvijas valsti? Vai vienkārša radniecība ar latviešiem ir nudien nozīmīgākais kritērijs, kas nosaka cilvēka mentalitāti, estētikas sajūtu un citus elementus, caur kuriem varam mēģināt definēt šo tik abstrakto latvietības ideju? Vai ikviens par latvieti piedzimušais, neatkarīgi no saviem paradumiem, dzīvesveida, kultūras un izglītības līmeņa, izpratnes par uzvedības normām, nudien ir “latviskāks” par kādu, kuram nudien pašam ir svarīgi būt par latvieti un kurš, dzīvojot latviskā vidē, šo piederību ir attīstījis?
Liels pārpratums, kas izskan gan I. Rībenas izteikumā, gan arī dzirdams virknē citu diskusiju par tēmu, ir par to, cik neprātīgi ir ļaut cilvēkiem pašiem izvēlēties, kas viņi būs. Paskat, cik ačgārnā pasaulē dzīvojam – šie cilvēki saka – krievs vai anglis var sagribēt būt par latvieti, vīrietis var sagribēt būt par sievieti, heteroseksuāls cilvēks var sagribēt būt par geju. Pārpratums ir tāds, ka šādu iezīmju un piederību maiņa reti kad ir vienkārša un nepastāvīga kaprīze – šodien esmu polis, rīt latvietis, parīt vācietis. Tas drīzāk ir jautājums par sevis uztveri, savu pasaules skatījumu un piederības sajūtu – kaut ko tādu, kas neveidojas un nemainās no dienas uz dienu. Ja cilvēks latviskumu nesaprot, tad kāpēc gan lai viņš mestos mānīt – pirmām kārtām jau pats sevi -, ka pieder šai tautībai?
Ekskluzīvais klubiņš
Kaut kādā ziņā ir pat labi, ka likumprojekta liktenis bija šāds. Notikušais un sabiedrības reakcija uz to parāda, ka mums ir visai liels apmulsums par to, kas tad veido latvietību – tieši latvietības saturu, nevis tikai formu.
No vienas puses, var atviegloti nopūsties, ka par neeksistējošajiem “tīrasiņu latviešiem” sapņo tikai retais. No otras puses, ir tomēr vēlme pašiem sevi uzskatīt par ekskluzīvu klubiņu, kurā var iekļūt tikai tie, kas par latviešiem ir piedzimuši, bet ne visi, kas sevi par latviešiem uzskata un no “īsta” latvieša varbūt pat nemaz neatšķiras. Šī būtu laba iespēja rosināt plašāku diskusiju par to, kādu tad mēs paši redzam latvietības izpratni tagad un nākotnē.
Komentāri