Savulaik pazīstamais satīriķis Mihails Zadornovs daudzus smīdināja ar stāstiem par aprobežotajiem amerikāņiem. Runāja par to, ko viņi neprot ikdienā, kā nemāk rīkoties sadzīves situācijās, ka nezina daudz ko no tā, ko zina un prot tie, kuri reiz dzīvojuši padomju iekārtā. Un visi smējās, neticot, ka tā patiesība. Tā vien šķiet, ka aizvien tuvojamies tam slieksnim, ka bez instrukcijām, pamācībām nemācēsim neko izdarīt. Jau pierasts, ka tās ir sīkiem burtiem norakstītas garumgaras lapas. Ja pietiek pacietības un izlasi, kļūst skaidrs, ka neko nesaproti. Toties viss, pat neiespējamais, ir aprakstīts.
Lai kaut ko neizdarītu nepareizi, drošāk paļauties uz savu galvu. Protams, ja tā ir. Par to gan vienmēr var šaubīties.
Kādreiz smējāmies, kad kāds nemācēja atvērt konservu kārbu, kas vairs nebija jāatgriež ar attaisāmo. Nekas nav mainījies, jo aizvien parādās jauni iepakojuma veidi, kurus ieraugi pirmoreiz, skaties, brīnies, kur uzspiest, ko paraut. Zīmējumā it kā parādīts, bet ne vienmēr sanāk. Tā , lūk, pasaule attīstās. Saka jau – lai cilvēkiem drošāk un saprotamāk. Tikai no tā diez kas labs neiznāk.
Nedēļa sākās ar pirmoreiz uzsnigušu, saredzamu un zem kājām gurkstošu sniegu. Jaunums! Pārsteigums! Īpaši jau autovadītājiem. Cik par to nerunāja, līdz apnikumam atgādināja par ziemas riepām.
Kā kurlo paradīzē – uz mani attiecas tas, ko gribu sadzirdēt. Un tad jau grūti pateikt, vai pats muļķis, vai tāds vecāku un skolas izaudzināts.
Katrā vietā, dzīves situācijā sabiedrība pati ir noteikusi kārtību. Lai to saprastu arī kāds aprobežotais, tā tiek uzrakstīta uz papīra. Un, lai gan papīrs panesot (interesanti – kā) visu, tur teiktais jāievēro katram. Nezinu, vai tas izklausās pēc totalitārisma vai norādījuma prātīga cilvēka rīcībai, bet tā nu tas ir.
Ne viens vien lepojas, ka ir brīvdomātājs un viņam vienalga, ko domā, dara vai saka citi. Lai tā būtu! Dzīvo savu dzīvi! Tikai neviens tev nav devis tiesības maitāt, ar savu rīcību ietekmēt, degradēt manu dzīvi. Tāpēc jau pastāv sabiedrības normas. Saprotams, paaudzēm uzskati, priekšstati mainās. Tos visos laikos kāds ir ietekmējis. Bet vispirms gan ieaudzinājis. Patērētāju sabiedrībai savas vērtības un prasmes. Viena no svarīgākajām – prasīt. No sabiedrības, valsts. Unikālais indivīds zina savu unikalitāti un to, ka viņam pienākas vairāk nekā citiem, ka viņš ir tas visgudrākais. Un sabiedrībai jākalpo viņam.
Un atgriežoties pie M. Zadornova. Viņa absurdie stāsti uzjautrina. Kāds vīrs maina lukturītim bateriju, amerikānis brīnās – tu zini, kur ir pluss, kur mīnuss? No zoodārza izbēdzis pingvīns. Policistiem iedeva pingvīna fotogrāfiju, lai varētu meklēt… Vai savā unikalitātē pamazām nekļūstam tādi? Galva atpūšas. Taču katrs atvaļinājums reiz beidzas. Jāsāk domāt. Instrukcijas ir vajadzīgas, tās domātas, ne jau lai pats nedomātu, bet rīkotos tā, lai labāk būtu gan pašam, gan sabiedrībai.
Un var sākt runāt par to, kas patlaban satrauc visu pasauli. Izņemot unikālos. Bet tieši viņiem jau raksta tās instrukcijas. Tie, kam pašiem galva, tādas nevajag.
Komentāri