Man patīk silts un saulains laiks. Vienmēr domāju, ka vislabāk jūtos pavasara otrajā pusē, kad viss sāk plaukt, saule mīlīgi sildīt, ka visskaistākā ir vasara ar zaļumu, ūdeņiem un taureņu lidināšanos. Taču šī ziema man atnāca ne tikai ar sniegu, bet arī ar pārsteigumu pašai par sevi – man patīk sniegs! Savas dzīves daudzajos gadu desmitos to nebiju zinājusi.
Mani nemaz nekreņķē, ka katru rītu no mašīnas jātīra sniegs, ka dažviet ielas malās lielas sniega kaudzes un ceļu nevar redzēt. Arī kāds neizšķūrēts ceļa vai ielas posms nav bēda. Kas man to iemācīja? Laikam iepriekšējā ziema, par kuru varēja priecāties autobraucēji un velosipēdisti, kura diezgan labi patika arī man. Nebija jāmeklē biezie zābaki, nevajadzēja piedomāt par cimdiem, cepurēm. Sadzīviskie sīkumi bija ļoti ērti. Likās, cik labi! Tikai tagad, kad sniegs pārņēmis visu apkārtni, atskārtu, ka tā taču man trūcis. Un ka neērtības, ko tas rada, nemaz tādas nav. Tās piederas pie gadalaika un ir nepieciešamas kā pīpenes un liepziedi vasarā.
Tā laikam ir, tikai salīdzinājumā saprotam, cik kas vērts. Varbūt, ja iepriekšējā ziema būtu bijusi balta, arī šoziem vairāk redzētu slidenās ietves, justu salstošās rokas, tīrot sniegu no automašīnas, pukotos par neizšķūrētu ceļu. Pasakaini apsnigušās egļu audzes būtu vien mežs, baltais klājums, kas sārti atmirdz rietošās saules staros, būtu vien lauks, bet sniegpārslu pūkas tikai radītu slapjumu uz apģērba un apaviem.
Mēdz teikt – ja kādas durvis aizveras, citas atveras. Teiciens gan ir pavisam par ko citu, bet man gribas domāt, ka tā šoreiz mums palīdzējusi pati daba. Laikā, kad Latvijai pāri veļas nejaukais un bīstamais vīruss, kad nedrīkstam tikties koncertzālē, teātrī, kad bīstami padzert kafiju draugu bariņā, mums sagādāts šis baltais prieks. Tajā var ieiet dažādi: ar slēpēm, šļūcot no kalniņa, ceļot sniegavīrus vai cietoksni un pastaigās apbrīnojot sniega un ledus mākslas darbus ikkatrā sīkumā.
Komentāri