Grieķijas finanšu krīzes līkloči un tās valdības cīniņi ar starptautiskajiem kreditoriem izraisa nīgrumu ne vienam vien. Un ne bez pamata – Latvija savu krīzi pārvarēja, lai arī cena bija augsta, turpretim grieķu nedienas ieilgst.
Latvijas iedzīvotājiem ir ne mazums iemeslu uz Grieķiju raudzīties šķībi. Neskatoties uz to, ka šīs Grieķijas finanšu grūtības ne tuvu nav pāri, algas un pensijas tur joprojām ir krietni lielākas nekā Latvijā. Tiesa, cenas tur arī ir augstākas – taču cenu un algu proporcijas gan nav tās pašas, un ir pamats teikt, ka vispārējais dzīves līmenis Grieķijā arī pašlaik ir augstāks nekā Latvijā. Iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju Grieķijā ir krietni augstāks nekā Latvijā – attiecīgi 16 662 eiro un 12 363 eiro.
Latvijas un Grieķijas finanšu grūtībām, ko izgaismoja globālā finanšu krīze, šķietami ir daudz kā kopēja. Abas valstis savulaik tērēja vairāk, nekā būtu atbildīgi, un abām bija nepieciešama ārējā palīdzība. Abos gadījumos ieradās Starptautiskā Valūtas fonda un Eiropas Savienības aizdevēji un izrakstīja “zāles” – strukturālas reformas un budžeta tēriņu samazināšanu, lai varētu kompensēt pārlieku lielo budžeta deficītu. Latvijas valsts pēc tam dažu gadu laikā atjaunoja ekonomikas izaugsmi, atmaksāja saņemto aizņēmumu un pēc tam turpināja ceļu patstāvīgi. Turpretim Grieķijas krīzei šis ir jau sestais gads, un beigas tai neredz.
Taču starp šīm valstīm ir arī ļoti daudz atšķirīgā. Jāsāk ir ar to, ka Grieķijas finanšu problēmas ir daudz senākas un daudz dziļākas. To labi var redzēt, ja paskatās budžeta deficīta dinamiku, kas neveselīga ir bijusi ilgu laiku. 1990. gadā Grieķijas budžeta deficīts bija gandrīz 14 procenti no IKP, vēlākos gados tas gan būtiski kritās, taču pārpalikumu tā arī nesasniedza. Un tad jau atkal tas sāka pieaugt līdz 2009. gadā pārsniedza 18 (!) procentus. Grieķijai ir arī problēmas ar nodokļu iekasēšanu. Tas gan ir skaidrojams ne tikai ar nodokļu sistēmas neefektivitāti, bet arī ar to, ka tur, salīdzinot ar vidējiem rādītājiem Eiropā, ir neproporcionāli daudz mazo uzņēmumu, pašnodarbināto personu – bet tieši šī uzņēmēju grupa ir lielākie eksperti dažādos trikos, kā izvairīties no nodokļu nemaksāšanas. Būsim godīgi – ja ir iespēja, no nodokļu maksāšanas izvairīties gribētu daudzi jebkurā citā valstī. Atšķirība ir tikai tāda, ka dažviet tas ir izdarāms vieglāk. Piemēram, Vācijā ar tās lieluzņēmumiem un arodbiedrībās apvienotajiem darbiniekiem, kuri šādā veidā gan realizē savas tiesības, gan pilda pienākumus, nekas tāds nebūtu iespējams.
Vēl grieķiem dažkārt tiek pārmests slinkums. Taču tā nav taisnība. Saskaņā ar 2011. gada datiem Grieķijas pilnas slodzes strādnieki nedēļā vidēji nostrādāto stundu skaita (43,7) ziņā bija līderi Eiropā. Vācijas strādnieki tajā pašā laikā vidēji nostrādāja 42 stundas, Latvijas – 40,8. Taču problēma jau ir nevis darba stundu skaitā, bet gan produktivitātē. Vācijas strādnieku produktivitāte ir virs vidējā līmeņa Eiropā, bet Grieķijas strādnieku – 76 procenti no vidējā. Latvijas? Tikai 47 procenti no Eiropas vidējā rādītāja.
Un te nu mēs esam. Pēc šiem krīzes gadiem un vairākiem starptautiskajiem aizdevumiem Grieķijas valdības parāds pret IKP no 98 procentiem 2005. gadā ir izaudzis līdz 172 procentiem. Ko darīt? Daudziem latviešiem, kas paši itin skaudri ir izjutuši, ko nozīmē smaga krīze, atbilde šķiet skaidra – jādara tāpat, kā darīja Latvija 2009. gadā, bet grieķi tam pretojas. Jā, politiskā griba pieņemt ātrus un radikālus risinājumus Latvijā toreiz bija ļoti stipra, un pat liela daļa sabiedrības šo nepieciešamību atbalstīja – turpretim Grieķijā ir vājāka gan šāda politiskā griba, gan sabiedrības atbalsts aizdevēju prasību pildīšanai.
Un tomēr norakstīt Grieķijas nebeidzamās problēmas uz neizlēmību, politisku vājumu un pretošanos nepieciešamiem risinājumiem ir nekorekti. Grieķija, neskatoties uz tās daudzajām diskusijām ar aizdevējiem, nudien ir ieviesusi lielu daļu aizdevēju prasību – pretējā gadījumā Grieķija atkal un atkal nebūtu saņēmusi kārtējās aizdevumu daļas. Ņemot vērā, ka liela daļa no Grieķijas parāda ir Eiropas valstu nauda, nudien nav tā, ka šo valstu līderi dzītin dzītos to izdāļāt bezcerīgiem parādniekiem.
Ir jāuzsver arī, ka Grieķijas ekonomiskā situācija uzlabojas. Jau kopš 2013. gada valsts budžetā ir pārpalikums – taču pārpalikums ir tikai pirms parādu procentu nomaksas. Lai gan šis fakts ir cerīgs, tomēr pašreizējais valdības parāds ir sakrājies tik liels, ka ar pāris procentos mērāmu ekonomikas izaugsmi kopējo situāciju par labu vērst nav reāli. Tikpat nereāli ir palielināt izaugsmi pašreizējos apstākļos. Bezdarbs valstī ir vairāk nekā 25 procenti – un vispārējā stagnācijā ir maz iespēju, ka veidosies jauni uzņēmumi vai paplašināsies esošie, kas bezdarbniekus pieņems darbā un tādējādi izmantos šos resursus ekonomikas izaugsmes veicināšanai.
Un šeit tad arī ir galvenā atšķirība starp Latviju un Grieķiju – Latvijas gadījumā aizdevēju parakstītās “zāles” darbojās krietni labāk nekā Grieķijas. Ir saprotams, ka no Latvijas perspektīvas ir tikai taisnīgi, ja visi par savām kļūdām samaksā vienādi smagu sodu, un jebkādas atlaides nozīmētu vieglprātības un kļūdainas politikas atalgošanu. Taču nav jārunā par atlaidēm, bet “zāļu” objektīvo efektivitāti. Starptautisko aizdevēju dienaskārtībā būtu jābūt jautājumiem, kā ar reformām veicināt Grieķijas ražojumu konkurētspēju eksporta tirgos un kā veicināt produktivitāti. Tieši šāda perspektīva, nevis principiāla taupības politikas saglabāšana dotu cerību, ka Grieķijas ekonomika reiz atveseļosies un neapdraudēs visu eirozonu.
Komentāri