Pagājušajā nedēļā ciemojos Priekuļu un Beverīnas novadu pierobežā esošajā Patvēruma mājā. Tā ir biedrības “Ģimenes šūpulis” radīta un izlolota vieta – atjaunota un apdzīvošanai labiekārtota ēka varenu ozolu ielokā, kuras lielākā daļa atvēlēta misijai sniegt atbalstu, patvērumu un praktisku palīdzību grūtībās nonākušām sievietēm gaidību laikā un pēcdzemdību periodā. Tālu no pilsētu un ciemu kņadas, putekļains zemes ceļš ved tādā kā pasaku ainavā. Majestātiskie koku stāvi un nedaudz mežonīgais dārzs ieskauj senatnīgo koka ēku, kura pēdējā laikā piedzīvojusi brīnumainās pārvērtības un nu jau vairākus gadus spēj uzņemt gan krīzē nonākušās būtnes ar mazuļiem zem sirds vai uz rokām, gan piedāvāt piemērotu vidi, atbalstu un telpas plānotām mājdzemdībām jebkurai citai ģimenei. Gandrīz pirms 15 gadiem biedrībai uzdāvinātais īpašums bijis pilnībā neapdzīvojams, vietumis grīdu vietā pat pacēlušies kurmju rakumi, taču, iesaistoties mājdzemdību idejas atbalstītājiem, sociālās palīdzības entuziastiem, kā arī dažādiem ziedotājiem, mazpamazām “Jaunpalejas” atdzīvojušās.
Klausījos šo stāstu, izbaudot vasarīgo dabas elpu un palēninot skatu pie visur izvietotajiem atgādinājumiem par sievietes īpašākā laika neatkārtojamo skaistumu.
Te pārņem apbrīna un pacilātība, jo šī vieta nu dzīvo arī kā simbolisks apliecinājums cilvēku spējai apvienoties svarīgas idejas vārdā, šoreiz ieguldītā darba jēgai noapaļojoties trīs vārdos: patvērums, dzimšana un izglītība. Turklāt spējai ne tikai apvienoties uz vienas dienas talku, bet teju desmit gadu garumā kopīgi nepazaudēt mērķi un nepamest iesākto. Arī manis sastaptā māmiņa smaidīja, viņas droši paustais lepnums par savu mazuli, spītējot iepriekš piedzīvotajam, vieš ticību laimīgām beigām kā pasakās.
Tomēr – jo biežāk aizdomājos, jo lielāka bezcerība arī pārņem. Tā savādi kļūst, tikai iztēlojoties vien, kā pēc pusgada vai gada patveršanās, kas ir ilgākais uzturēšanās laiks šeit, māmiņa ar bērnu atkal nonāks vidē, no kuras šis glābiņš bija nepieciešams. Šajā it kā pietiekami ilgajā laikā apgūtā pozitīvas saskarsmes, emociju un arī prakstiskā pieredze, protams, ir jauns zobens un vairogs cīņā par laimīgāku dzīvi jau kopā ar savu mazuli. Tomēr tās bruņas, ko veido pilnvērtīgi piedzīvota bērnība un ģimenē saņemtā mīlestība, vēlākos gados uzaudzēt gandrīz neiespējami. Kaut biedrība un piesaistītie speciālisti strādā, lai pēc iespējas katru dzīves vērtībās apmaldījušos jauno māmiņu attālinātu no iepriekšējās pieredzes, sakariem, tomēr nereti pašu nelaimīgo sieviešu neapzinātā vilkme rauj atpakaļ “akacī”. Laiku pa laikam arī šo citādo dzīvi pieredzējušajām māmiņām reālajā dzīvē bērniņi galu galā tomēr atņemti.
Vai tiešām nav burvju nūjiņas, kas šo katras konkrētās sievietes uz mūžu iegūto traumu spētu darīt nebijušu vai vismaz arvien vājāku, lai bēdīgo mantojumu nenodotu no paaudzes paaudzē? Man tā arī virs galvas neiedegas lampiņa – ģeniālās idejas indikators – ,kā atrisināt šo drūmo problēmu, kas, manuprāt, skar visu sabiedrību, ne tikai šīs sievietes. Taču es atsakos noticēt pragmatiskiem argumentiem, ka tas ir nenovēršamais iznākums. Lai cik sarežģīti tas nebūtu, vismaz kādai izejai ir jābūt un mums kopā tā jāatrod.
Komentāri