Jau atkal, rokoties cauri jaunumiem vai meklējot kādu papildu informāciju, uzduros ar manu dzīvi patlaban it kā nesaistītam rakstam, bet tas pēkšņi tā aizķer, ka jādomā ilgi. Šoreiz Latvijas Radio īso stāstu ciklā “Vai zini?” iepazīstos ar perfekti pļauto mauriņu izveides vēsturi dizaina pētnieces Jeļenas Solovjovas sagatavotajā īsajā izklāstā, kur saklausāms it saprotams šo zālienu rašanās iemesls un vajadzība.
Saprotams, ka pirmsākums meklējams praktiskā skaidrojumā – viduslaiku Eiropā ap cietokšņiem un pilīm bija jāatvieglo redzamība, lai pieskatītu iespējamo ienaidnieku pielavīšanos.
Pamazām plašo un rūpīgi kopto zālienu tradīciju pārņem franču aristokrātija, kā nekā viņiem piļu un atpūtas vietu apkārtnes zemes izdzīvošanai nebija svarīgas. Arī Anglijā attīstījās mauriņa veidošanas zināšanas, angļu dārzos perfekts zāliens gan kļuva vairāk kā fons ainavā. Tad 19. gadsimtā Lielbritānijā mauriņu kopējiem pievienojās arī sabiedrības vidusšķira – to veicinājusi gan pirmā mehāniskā zāles pļāvēja izgudrošana, gan aizvien pieaugošā britu aizrautība ar zālienu sporta veidiem, piemēram, kriketu un golfu. Lūk, šeit arī, manuprāt, iezīmējas mirklis, kad perfektā mauriņa kopšana un uzturēšana strauji kļūst par cilvēces apsēstību. Labi, praktiski kā uzburti ar to nodarbojamies mēs, lielākā daļa vidusšķiras ļaužu, taču tas sen jau ir iekodējies mūsu visu apziņā, ka piemīlīga dzīvesvieta ir māja ar ideālu zālienu visapkārt.
Par tālāko mauriņu attīstību industriālās revolūcijas laikā un britu koloniālisma ietekmē zālienu popularitātes viļņa aizplūšanu citviet pasaulē – jo īpaši Amerikas Savienotajās Valstīs – varat paklausīties šajā raidierakstā. Tomēr mani vēl vairāk ieinteresēja tā noslēgumā minētais, ka “zāliena popularitāte saglabājas, par spīti piepūlei, ko tas prasa”. Īsi apcirptu mauriņu uzturēšanai nepieciešams ūdens, mēslojums, pesticīdi un regulāra pļaušana, turklāt, vērtējot no ekoloģiskā viedokļa, tas it bieži ir absolūta monokultūra ar zemu bioloģisko daudzveidību. Tāpēc aizvien aktuālāks top vaicājums mums pašiem — vai šāds zāliens tiešām ir vienīgais un labākais risinājums gan privātmāju teritorijās, gan pilsētu parkos?
“Lai arī dabiskāks par asfaltu un bruģi, tradicionālais zaļais mauriņš tomēr ir visai tāls no dabiskā,” zālienu vēstures apskatā atzinusi J. Solovjova. Tomēr tajā zaļajā, kaut nedabiskajā “paklājā” ir kaut kāds nomierinošais efekts. Man šķiet, tā ir kā neliela telpa – kaut pagalma pārdesmit kvadrātmetru -, kur cilvēkam rodas sakārtotības sajūta. Kontrole pār dzīves plūdumu.
Lai nu kā, nojaušu, ka es pati gan nekādi nespētu saņemties uzturēt perfektu mauriņu, jo nav manī dārznieka gēna nu it nemaz. Tad nu slinki piesliešos dabiskuma aizstāvjiem – lai aug, kas tik spēj augt!
Komentāri