Aizkustinoši nenopietni pašai sev atzīt, bet aizvadītā nedēļa pagājusi gandrīz tikai un vienīgi mana emocionālākā bērna piektās jubilejas zīmē, ik rītu un vakaru kopīgi skaitot, cik dienu un pat stundu vēl atlicis līdz maģiskajam brīdim, kas tika gaidīts jau kopš rīta, kas sekoja ceturtās dzimšanas dienas svinībām. Plānojot gatavošanos, kopīgās kūku cepšanas un apsveikumus, ne pirmo reizi man uzmācās ķecerīga doma – kam tā raujos? Vai tiešām šie rituāli mums kā ģimenei ir tik nozīmīgi? Vai tiešām maniem šodienas prozaiskajiem un nedaudz pat smieklīgajiem kulinārajiem centieniem joprojām būs kāda lielāka jēga bērna tālākajā dzīvē, kā mēs to dienu no dienas dzirdam sludinātu no psiholoģijas kancelēm?
Un tad pārdomas par šķietami neadekvātās rosības lietderību pārtrauc atskārsme, ka šajās pašās dienās nemanot pietuvojusies arī Lielbritānijas karaļnama lielā diena – prinča Harija laulību ceremonija ar amerikāņu izcelsmes aktrisi Meganu Mārklu. Karaliskās kāzas šopavasar bija ne tikai lielākais notikums pašiem britiem, bet arī svarīgs ziņu objekts un interesants sarunu temats sabiedrībai daudzviet pasaulē. Kaut arī dzīvei šeit, Latvijā, it kā nav ne mazākā sakara ar karalisko aprindu pārdzīvojumiem, tomēr mūsu ģimenē tas ir gandrīz pienākums sekot līdzi šādiem notikumiem. Nenoliedzami, ir vienkārši estētiski ļoti patīkami vērot vēsturiskās ēkas, to iekšskatus, noformējumu un sekot apģērba etiķetes smalkumiem, tomēr uzsvērt vēlos ko citu. Vārdos grūti izsakāmu baudu un pat pārlaicīgu mierinājumu man sniedz atkal un atkal šajos vērojumos nostiprinātā apziņa, ka Vecajā pasaulē ir vēl cilvēki, kuru viens no galvenajiem pienākumiem ir iedvesmot sabiedrību ne tikai pārliecībai par stabilu valsti un labāku dzīvi nākotnē, bet arī piedienīgākai uzvedībai. Dienās, kad pragmatiskie apsvērumi, lietderība un steiga ieņem primāro lomu, ļoti viegli ir pazaudēt pieklājību un pat elementāru cilvēcību. Ja taktiskas manieres un etiķetes ievērošanu mēs katrs sev neizvirzām kā īpaši formulētu uzdevumu, tad pieklājībai agrāk vai vēlāk plašākā sabiedrībā būs lemts izmirt. Vismaz savā ģimenē pie šādām atziņām esam nonākuši, tieši tādēļ cenšamies bērniem biežāk rādīt aristokrātijas vidē vēl dabiski pastāvošus galantas saskarsmes piemērus. Mūsu dzīvē ir milzums problēmu, par kurām varētu runāt gari un plaši, tomēr svarīgāk ir tās risināt, ne publiski demonstrēt rūpju māktu seju. Tā vietā cienīt apkārtējos un piepildīt viņu dienu ar smaidu un kādu vērīgu komplimentu, ne savām neizteiktajām žēlabām vai nogurumu.
Domu ceļojumā atgriežos savā virtuvē pie jautājuma, vai tiešām vajag tērēt tik daudz laika un spēka, lai pašrocīgi uzveidotu ne pārāk uzticama izskata dzimšanas dienas kūku, ja to glītāku ātrāk un pat krietni lētāk var izgatavot kāds profesionālis? Kā lidojumos aizkavējies čemodāns atbilde lēnām atripo pie manis. Nav nozīmes pašreizējam statusam vai konkrētajam rezultātam, ka dzīvojam sakņoti, skaisti vienkāršā, bet vienlaikus arī viegli robustā zemnieku mentalitātē, ne aristokrātiskās tradīcijās. Svarīga ir mūsu tiekšanās nepārtraukti piepildīt savas augstākās cerības, nevis ļauties slidenajai vilšanās sajūtai par atkal nesasniegto ideālo virsotni. Svarīgi ir ik reizi novērtēt un izbaudīt gandarījumu par to pakāpienu, ko esi spēris ceļā uz sevis pilnveidošanu.
Komentāri