Reti kāds sadzīvē nelieto mobilo tālruni, rets cilvēks neizmanto internetu. Mūsdienīgās tehnoloģijas ir tik cieši iekļuvušas ikdienas dzīve, ka iztikt bez tām nav iedomājams. Ja mājās aizmirsies telefons, šķiet, ka dzīve apstājusies un tūlīt jāsteidz pēc tā. Ar pirkstu ekrānā pāršķirstot lapas, tālruņa internetā darbojas ne tikai jaunieši un vidēja vecuma cilvēki. Arī sievas un vīri, kam jau sen sirmi mati, portālos raiti meklē ziņas, pārskata Facebook jaunumus, atbild uz Watsap saņemtajiem vēstījumiem. Ko ar to vēlos pateikt – ka izpratne par modernajām saziņas iespējām sabiedrībā ir, cilvēki saprot un zina, kā un kur ko atrast, kā piekļūt, kas jādara, lai ar pasaules tīmekļa starpniecību saņemtu tieši to, ko vēlas. Tātad nevajadzētu būt bažām arī par to, ka kādu valstisku jomu nolemts ievietot e-versijā, pat ja tā ir tiek liela un visaptveroša kā ikvienam vajadzīgā veselības aprūpe.
Par e-veselību šķēpi tiek lauzti jau ilgāku laiku. Mediķi pretojas, skaidro valsts institūcijām, ka vēl nav gatava ne pati tehniskā bāze, ne ārsti un citi medicīnas darbinieki, lai no dokumentācijas mūsdienīgošanas iegūtu gan pakalpojuma sniedzēji, gan pacienti. Veselības ministre savukārt atzīst, ka ģimenes ārsti vien iespītējušies, ka e-sistēma ir sagatavota darbam, jāsāk tikai darīt.
Izlasot druskas no šī konflikta plašsaziņas līdzekļos, protams, nevar spriest, kurai pusei vairāk taisnības, kura vienkārši turas pie sava viedokļa. Ja zināmā mērā var saprast Veselības ministrijas nostāju (kā nekā plānotie termiņi sen garām, nauda iztērēta), tad grūti saprast, kādēļ gan mediķi tik ļoti pretotos šiem jauninājumiem, ja tajos nebūtu problēmu. Ja e-veselība viņiem piedāvātu labākus darba iespējas, ja samazinātu laiku, kas jāvelta dokumentācijas kārtošanai, ja veidotu labāku pārskatu par katra pacienta veselību un saņemto palīdzību, tad taču būtu tikai saprotami, ka ārsti būtu pirmie, kas vēlētos šajā sistēmā darboties.
Taču, ja medicīnas darbinieki saprot e-veselības projekta būtību, tad otra puse – pacienti – gauži maz zina par to un, visticamāk, nepavisam nesaprot, kā mūsdienīgā sistēma darbosies. Sākot jau ar to, kā izpaudīsies e-recepte. Vai pietiks ar to, ka ieiešu aptiekā un stādīšos priekšā, kas es esmu? Un kā varēšu iegādāties savam bērnam parakstīto medikamentu, ja mazulis nav minēts manā pasē un, vēl vairāk, ja bērniņam cits uzvārds? Kā iegādāties zāles vecmāmiņai vai sasirgušajai kaimiņienei? Un kā ārsts rakstīs receptes, kad būs ieradies mājas vizītē? Ja nu tajā lauku mājā, kur mīt sasirgušais, ir ļoti slikts interneta pārklājums? Ko tad?
Ne tikai mediķiem, arī iedzīvotājiem, vismaz bažu mazināšanai, vajadzētu saņemt vairāk informācijas par e-veselības projektu, tas nu ir skaidrs. Cilvēki ir pietiekami zinoši, lai saprastu sistēmas ideju, priekšrocības un iespējamos trūkumus.
Komentāri