Un reizēm tā vienkārši gribētos sākt no baltas lapas, bet pagātne pinas pa kājām kā nepabarots kaķis, kas atgādina par savu klātbūtni.
Arī, atmostoties no padomju laika, tantes un onkuļi domāja, ka viss sāksies no jauna, ka sasniegts zināms nulles punkts. Pārliecība, ka turpmāk paši rakstīsim valsts vēsturi, bija sīksta un dzīvelīga.
Aizvadītajā sarunu festivālā “LAMPA” ne reiz vien dzirdēju apgalvojumu, ka mūs sagandējusi tā padomju laika domāšana, ka 25 gadi ir vāji bērna soļi skaistajā brīvībā. Tomēr ikreiz, kad kāds mēģina iebraukt tikai vienā galējībā, manī pieaug zināms protests. Protests pret nosacījumu – kaunēties par savu vēsturi. Pilnīgi neizbēgami, viss, kas bijis “krievu laikos”, esot bijis slikts, taču tie ir meli.
Tā bija mana bērnība. Es piedzimu LPSR, un man ar politiskajām ideoloģijām tolaik nebija nekāda sakara, vismaz dzīvojot savā pagalmā un spēlējoties ar kaimiņu bērniem. Pieaugušie runāja, spriedelēja un varbūt arī kaut ko secināja, bet mēs – astoņdesmito gadu bērni – pat nesajutām pāreju no sociālisma kapitālismā. Mēs bijām aizgrābti ar bērnības izdzīvošanu, tāpēc es allaž jūtos slikti, ja manu pagātni mēģina izdzēst, kaunināt vai apzīmogot. Jā, bija citādāk. Mēs pat paguvām ganīt kolhoza govis, samērcējot kājas rasā, kaplējām cukurbietes, lasījām aronijas, vācām linus, skolā gājām “lauciņos”, pārdzīvojām tulpju laikus … Bet tā bija daudziem bērniem. Mēs mācījāmies darbu un par bērnu tiesībām galvu nelauzījām, tomēr nevarētu arī teikt, ka būtu vergojuši līdz bezsamaņai. Vakaros bezmiegs nemocīja un pankūkas ar ievārījumu, piedzerot trekno lauku pienu, vienmēr bija visīstākie svētki.
Mums bija jautri, mēs bijām nesamaitāti un, godīgi sakot, lai kā vēstures skolotāji ar asarām acīs nestāstītu par Atmodas cīņām – man tās bija gluži vienaldzīgas. Es nesapratu, kāpēc skolotāji tik pēkšņi apmeta kažokus uz otru pusi un tikpat pēkšņi katru pirmdienu dedzināja sarkanbaltsarkano svecīti. Es nesapratu, kāpēc viss, kas vēl nesen bija tik pašsaprotams, gaišs un piedzīvojumiem bagāts, kļuva par kaut ko tik sliktu un ienīstamu.
Arī tagad nesaprotu, kāpēc man būtu jākaunas, ka esmu LPSR bērns. Kāpēc kāds no malas man mēģina iegalvot, ka esmu brāķis, ka nespēju pieņemt brīvā tirgus nosacījumus, atklātu spēli, ka nesaprotu Rietumus un gaidu, kad valsts visu iedos. Divpadsmit gadi sociālismā bija par maz, lai ideoloģija iesūktos kaulos un tomēr pietiekami, lai teiktu – jā, biju oktobrēns. Nepaklausīgs oktobrēns, kas pa vasarām ganīja govis.
Komentāri