Dzīvojam pie jūras. Lai cik tā mierīga, vērojot ūdens virsmu, gribas saskatīt to lielāko, devīto, vilni. Dažkārt uznāk vētras. Pirms tam gan par tām daudz stāsta un brīdina sinoptiķi, bet parasti jau negribas ticēt, ka būs tik traki, ka tiešām zeme ar debesīm griezīsies. Tādi esam tie, kuri dzīvojam pie rimtās iekšzemes jūras.
Varbūt jūra arī ietekmē valstī un sabiedrībā notiekošo. Dzīvojam mierīgi, pakašķējamies par lielām un mazām lietām, svarīgām un sīkām, aprunājam cits citu, kaimiņus vai to, kas notiek citā novadā, pilsētā, zinot labāk nekā paši turienieši. Un tad pēkšņi kā vētra jūrā – runātais, apspriestais, ar mājieniem norādītais laikam izrādās patiesība.
Cik gadus nerunāja, nesaprata, kāpēc cenas būvniecībā kāpj un kļūst nesaprātīgas. Runāja, šausminājās, un viss. Uzbangoja devītais vilnis, un tiesībsargājošās iestādes citu pēc cita apmeklē politiķus, būvniekus. Izskan ziņa par karteli. Neviens, protams, neko skaidri nesaka, jo izmeklēšanas noslēpums. Atkal rodas runas, šaubas, interpretācija. Ar ko viss beigsies? Vai būs kāds vainīgais? Gribas ticēt.
Varens vilnis rimtajā Latvijas sabiedrībā uzbangoja, nu jau jāsaka, pirms gadiem. Kurš vairs atceras Uģi Magoni? Toreizējais “Latvijas dzelzceļa” vadītājs tika aizturēts ar it kā ( klāt nebiju) pusmiljonu eiro lielu kukuli, ko viņš saņēma. Tas notika augustā pirms četriem gadiem. Vētra norima, ik pa laikam kāda brīze parādās, tas arī viss.
Pirms vairāk nekā pusotra gada arī par kukuļošanu aizturēja Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimševiču. Aizvien klusu viļņu šalkoņas pavadībā notiek izmeklēšana. Kur tad vēl vairākas citas vētrainas aizturēšanas? Turpat – turpinās izmeklēšana, tad tiesas sēde cita citai galā.
Un tad šķiet – patiešām latvieši mīl teātri. Tādu, kur kaislības, spraigas norises un tad mierīgas beigas. Pareizāk gan – tās reti kuru vairs interesē, jo darbībā saasinājums bijis, notikumam, attiecību un varas spēlei līdzi izdzīvots, ko vēl. Pat seriālu veidotāji reti kad spēj noturēt skatītāju uzmanību. Tad dažkārt izlīdzas ar kāda varoņa atmiņas zudumu. Sabiedrībai, tiem, kam būtu svarīgs kukuļošanas lietu iznākums, atmiņās kavēties nav ne interesanti, ne diemžēl arī – tik būtiski. Dzīve taču turpinās. Tas labi. Bet vecie niķi, vēlme nelegāli iegūt sev ko vairāk, nekā būtu godīgi, nekur nezūd. Kad apkārt viss mierīgi, tikpat klusi un rimti tiek šiverēts ar kontiem, domājot, ka vētras nebūs, ka sinoptiķi pārspīlē. Nav arī prātā kāda iepriekšējā, kas spēja atnest postu, sabangoja visu tālā apkārtnē. Nav pieredzes, ka par katru rīcību būs jāatbild. Tā vienkārši jāveido. Nepārtraukti, kā devītais vilnis krāj spēku, lai aizskalotu arī sārņus.
Komentāri