Kurš gan šodien ir apmierināts ar dzīvi, ar to, kas notiek apkārt? Un katram par to, kādā viņš ir situācijā, protams, savs viedoklis. Tiesa, tas pārsvarā izgaismo citus vainīgos, kuri pielikuši savu roku, vai, gluži otrādi, kaut ko nav izdarījuši vai ir darījuši nepareizi.
Atbalsts krīzes skartajiem, dīkstāves pabalsti, atbalsti ģimenēm, skolēniem, medicīnas nozares novērtēšana un balstīšana un vēl vakcinācija – kuram pirmajam dot poti, kuram nepienākas, un vēl citi aktuāli jautājumi piepilda informatīvo telpu. Aizvainojums, neizpratne vieno tos, kuri nav apmierināti. Un tādi viņi ir, jo – vispirms jau visu nezina, tāpēc viedoklis būvēts emocijās, citu paustos uzskatos, tad vēl tas, ka sabiedrībā spēcīgs ir viedoklis – ja kaut ko saka amatpersona, tas, pašsaprotami, ir meli. Tāpat kā tas, ka citiem vienmēr tiek vairāk dots, kamēr man ņemts.
Dzīvojam demokrātiskā valstī, katram ir tiesības izteikt savu viedokli, aizstāvēt savas intereses. Šajā ziņā demokrātija Latvijā ir augstā kalnā. Par to vēsta ziņas – Ministru prezidents Krišjānis Kariņš tiekas ar Latvijas vadošiem ekonomistiem, lai pārrunātu nepieciešamos uzlabojumus atbalsta pasākumiem iedzīvotājiem un uzņēmējdarbībai “Covid-19” pandēmijas laikā.
Patlaban tiek spriests par sabiedrībai nepieciešamāko skaistumkopšanas pakalpojumu sniegšanas atsākšanu. Jaunie “Covid-19” ierobežojumi, kas paredz skolotājiem valkāt masku arī stundā, bet bērniem nodrošināt trīs kvadrātmetrus telpā, ir ar zināmu cinisma devu – intervijā Latvijas Radio teikusi Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības līdere Inga Vanaga. Un tad sākās potēšana pret vīrusu, un atkal informācijas devītais vilnis – tā vakcīna laba, tā slikta, kāpēc kādu citu, ne mani potē pirmo. Vai vienas profesijas svarīgākas, vai viena vecuma cilvēki vairāk sargājami? Un tik runājam, simtiem viedokļu, saklausītu argumentu… Pārliecinošu faktu vietā nereti prasti pārmetumi par vispasaules sazvērestībām, kuras tiek noklusētas. Lēmējvara un izpildvara tikai uzklausa, cenšas skaidrot, kas ir kas, kāpēc jādara tā.
Tādā, lūk, demokrātijā dzīvojam – runājam, runājam, vēlreiz runājam, vienojamies, un atkal runājam. Varbūt no tās aplinku muldēšanas kādam vārdu krājums papildinās, bet smiltis pulkstenī nesastingst, tās vienkārši birst ar tādu pašu ātrumu kā gadsimtiem ilgi. Tā esam norunājuši jau gandrīz gadu. Vēl palikuši neuzklausītie? Jāuzklausa, ja ne, nāksies tikties tiesā.
Kurš gan nav dzirdējis Vinstona Čērčila teikto, ka demokrātija ir šausmīga lieta, bet pagaidām cilvēce nav izdomājusi neko labāku. Pasaule arī pārliecinājusies, ka demokrātija ir galīgi nederīga krīzes situācijās. Tad ir jārīkojas, jāuzņemas atbildība. Nedrīkst tērēt bezgalīgi daudz laika apspriedēm ar sociālajiem partneriem, uzklausot aizvainojumus, ka kādam nav paprasīts padoms vai kāds ierosinājis darīt citādi un tas nav izvērtēts.
Sociālie mediji, arī radio, televīzija strādā uz priekšu – par to, ko varētu nolemt, pavēsta jau iepriekš. Ne reizi vien iznācis, ka pirms pāris stundām ziņotais izrādās nepareiza ziņa. Un atkal iemesls viedoklim – lēmēji paši nezina, ko darīt, mētājas no viena grāvja malas otrā. Gan jau iebrauks arī pašā grāvī.
Patiesībā ne jau demokrātija vai situācija, kurā dzīvojam, vainīga, ka tik daudz aizvainoto. Krīzes situācijā vajadzīgs skaidrs prāts un stingrs mugurkauls. Un vēl – valstiska, ne partejiska vai resoriska pieeja. Tā vien šķiet, ka tās šobrīd Latvijā trūkst. Vai laipošana – lai tik iespējami vairāk cilvēku būtu apmierināti -, ilgtermiņā atnesīs to, uz ko ceram?
Katrs cilvēks, protams, aizstāv sevi. To, kurš runā skaļāk, sadzird. Diemžēl. Lai gan krīzei galu neviens vēl neredz, valsts vadītājiem to jāspēj saskatīt, jāzina, kā dzīvosim, kad dzīve atgriezīsies. Dzēšot vienu ugunsgrēku, kad liesma jau iemetusies blakus mājā, skaidrs, ka kaut kur pieļauta kļūda, aprēķins nav bijis pareizs. Tā, šķiet, šobrīd strādā valdība. Un sabiedrība tik kliedz, izvirza prasības. Jo tai ir tiesības. Un viss buksē – redzējums, lēmumi, izpilde…
Pavisam ne tik sen, pēc ekonomiskās krīzes, pirms kuras netrūka piketu, pieprasot palielināt algas, aicinot tērēt, ne ieguldīt un taupīt, Ministru prezidentam Aigaram Kalvītim pārmeta, ka viņš vainojams krīzē, ka viņam par to jāatvainojas sabiedrībai. Viņa teikto būtu vērts atcerēties šodien: “Drīzāk esmu bijis pārāk labs un pārāk daudz demokrātijas atļāvis jautājumos, kas varbūt varēja būt daudz stingrāk skatīti kā valdības vadītājam. Varbūt par to man ir jāatvainojas, ka neesmu bijis pietiekoši stingrs, bet pakļāvies savu koalīcijas partneru, arodbiedrību spiedieniem tajā brīdī, kad bija jau skaidrs, ka ir kaut kas jāmaina politikā. Droši vien, ka man jāatvainojas par to, ka es neesmu bijis pārāk prasīgs, stingrs un esmu pieļāvis dažādu institūciju un dažādu amatpersonu bezatbildīgas rīcības atsevišķās situācijās.” To A.Kalvītis teicis 2010.gadā. Šķiet, to pašu varētu teikt K.Kariņš 2021. gadā.
Demokrātija nav vīģes lapa, aiz kuras aizslēpties. Tāpat visi zina tās vērtību. Arī tie, kuri ar tās vārdu uz lūpām, aizvainojumu sirdī un dunci rokās aizstāv vien savas – privātās vai nozares – intereses. Bet arī demokrātiskā valstī valsts un sabiedrības intereses stāv augstāk.
Komentāri