Saeimas deputāti ir sākuši pārskatīt oficiālo svētku dienu sarakstu un no tā vēlas svītrot 1. maiju. Šī doma ir aplama un parāda politiķu neizpratni par dažiem no arī mūsdienās ārkārtīgi svarīgiem jautājumiem.
Maija svētkus Saeima grasās upurēt tāpēc, ka deputāti vēlas par svinamu dienu padarīt 11. novembri jeb Lāčplēša dienu. Lāčplēša diena patiešām ir ļoti nozīmīgs datums Latvijas vēsturē. Mums jau tagad ir lieliskas tradīcijas, piemēram, likt svecītes karotāju piemiņai, un ir arī citi pasākumi, kas ievada lielākos valsts svētkus – 18. novembri. Kādu jaunu saturu vēl šai dienai būtu nepieciešams pievienot?
Ja papildu brīvdienas noteikšana nenestu būtiskas praktiskas problēmas, par šo jautājumu varētu nemaz nedomāt. Taču praktiski aspekti, un pietiekami lieli, ir, lai tos nebūtu iespējams ignorēt pat tiem politiķiem, kas sevi mēģina parādīt kā viskvēlākos patriotus. Saskaņā ar Finanšu ministrijas aplēsēm vēl vienas brīvdienas ieviešana samazinātu nodokļu ieņēmumus par 8,6 miljoniem eiro.
Risinājums – jaunā svētku diena ir jāievieš uz kādas esošas svētku dienas rēķina. Izvēle pašlaik kritusi uz 1. maiju. Šajā dienā atzīmējam gan Darba svētkus, gan Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas dienu. 1920. gadā uz pirmo sēdi sanākusī Satversmes sapulce bija pirmais Latvijas tautas vēlētais parlaments. Tas ir demokrātiskas valsts pārvaldes iekārtas sākums mūsu valstī.
Saistībā ar Satversmes sapulces sasaukšanas dienu Saeimā izskan argumenti, ka bez 11. novembra nebūtu bijis arī nekādas Satversmes sapulces, tātad 11. novembris ir “svarīgāks”. Šādi gan argumentēt var bezgalīgi un ikvienu citu Latvijai svarīgo notikumu pasniegt kā izrietošus no iepriekšēja svarīga datuma. Vienlaikus ir skaidrs, ka Satversmes sapulces sasaukšanas diena Latvijā nudien pašlaik netiek akcentēta tik ļoti kā Lāčplēša diena. Tas gan nenozīmē, ka tam tā būtu jābūt – jautājums ir par pašu politikas un sabiedrisko procesu veidotāju izvēli, ko izcelt un kam dot priekšroku. Un, ja izrādītos, ka sabiedrībā ir lielāka izpratne par 11. novembra nozīmi nekā par Satversmes sapulces sanākšanas nozīmi, der pajautāt – kāpēc tā un vai šī 1. maija nozīme nebūtu pelnījusi lielāku ievērību.
Cits stāsts ir par Darba svētkiem jeb Starptautisko strādnieku dienu. Šai dienai nav piesaistes konkrēti Latvijas vēsturei. Tā ir starptautiska tradīcija. Tās saknes meklējamas 1886. gadā ASV, kad sākotnēji mierīga strādnieku demonstrācija astoņu stundu darba dienu pieprasošo streikotāju atbalstam pārauga vardarbībā. Šim notikumam ir bijusi liela nozīme strādnieku kustību veidošanās procesā. Tā tiek atzīmēta daudzviet pasaulē, tai skaitā vairumā Eiropas valstu.
Strādnieku kustību tēmas vēsturiskie uzslāņojumi rada asociācijas ar sociālismu un padomju režīmu. Varbūt tāpēc Darba svētkus Latvijā mēs atzīmējam bez īsta entuziasma par dienas saturu. Līdzīgā kārtā arī 8. marts kā Sieviešu diena šur tur izraisa pretestību tāpēc, ka saistās ar padomju laikā izceltiem svētkiem, lai gan sieviešu tiesības nebūt nav kaut kas padomisks. Noziedzīgajam padomju režīmam nav un nevar būt monopoltiesību uz līdztiesības idejām. Ne režīms tās izdomāja, ne arī labi realizēja. Mums būtu jāspēj uz šīm idejām raudzīties pēc būtības, nevis caur pagājības prizmu.
Vai tiešām Latvijai nevajag Darba svētkus? Vai jautājumi par nodarbinātību vai strādnieku, darba devēju un valsts attiecībām nav aktuāli? Vai adekvāta samaksa, sociālās garantijas, darba apstākļi un citas tēmas nepelna ievērību kā sabiedriski svarīgi jautājumi? Savulaik tik smagi izcīnītās astoņas darba stundas mūsdienās varbūt ir pašsaprotamas. Turklāt pietiekami daudzi cilvēki, vai nu vajadzības spiesti, vai arī citas motivācijas vadīti, arī bez fabrikas stingrā režīma strādā ilgāk, nekā paredz normētais darbalaiks. Un ir jau skaidrs, ka mūsdienās svarīgākais ir nevis tas, cik stundas kāds strādā, bet gan – ko spēj izdarīt. Taču darbs nemainīgi ir viens no cilvēka dzīves nozīmīgākajiem elementiem. Tas ne tikai mums sniedz dzīvošanai nepieciešamos ienākumus, bet arī ietekmē cilvēku attiecības dažādos līmeņos un mudina radīt vērtības.
Tuvākajos gadu desmitos klāt nāks jauni izaicinājumi. Aizvien lielāka dažādu procesu automatizācija nozīmēs arī to, ka aizvien biežāk darbību veikšanai vairs nebūs vajadzīgs cilvēks. Ko darīs cilvēki, kurus aizstāj roboti? Saistītais jautājums – kam tiek aizvien pieaugošās produktivitātes nestie labumi? Savulaik cilvēkiem patika domāt, ka produktivitātes pieaugums ļaus strādājošajiem pārticību nodrošināt ar aizvien īsāku darbalaiku. Taču rezultāts lielākoties ir citāds – cilvēki strādā tikpat un vēl vairāk, taču labums sabiedrībā tiek sadalīts nevienlīdzīgi. Ienākumu plaisa starp turīgākajiem un visiem pārējiem kapitālistiskajā pasaulē turpina augt plašumā.
Izņemot 1. maiju no svētku dienu saraksta, Latvijas likumdevēji sniegtu signālu, ka šie un saistītie jautājumi viņiem nešķiet aktuāli. Protams, īstermiņā izdevīgāk ir sacensties, kurš Saeimā ir lielākais nacionālo vērtību aizstāvis, kas izceļ neapšaubāmi svarīgos Latvijas vēstures notikumus. Taču vēsture nav vienīgā svarīgā tēma. Ir būtiski domāt arī par sabiedrības šodienas un nākotnes problēmām. Darbs un nodarbinātība ir viena no tām. Tā vietā, lai 1. maiju no svinamo dienu saraksta strīpotu, politiķiem un citiem publiskās telpas apdzīvotājiem būtu šī diena jāpiepilda ar aktuālu saturu.
Komentāri