Pļaujot zāli, rušinoties dobēs, baudot rudens gardumus ābolus, kā arī raugoties, kā kokos arvien manāmākas kļūst rudens vēsmas, aizdomājos par raidījumu, kurā tika pētīts, kā cilvēkus ietekmē pilsētas vide un daba.
Pētījuma laikā cilvēkus nosēdināja gan pilsētvidē, gan dabā, klusā vietā mežā. Izrādās, pat pašam nedarbojoties, tikai vērojot, cilvēkam, atrodoties pilsētas burzmā, rosībā un tās izraisītajos trokšņos, trauksmes līmenis palielinājās. Savukārt mežā trauksmes līmenis samazinājās, bet enerģijas līmenis palielinājās, tātad norises cilvēka ķermenī līdzsvarojās. Laikam tāpēc nav brīnums, ka tik daudzi labprāt sēņo, ogo, brīvdienas pavada pie dabas, baudot tās sniegtās priekšrocības, jo, esot dabiskajā vidē, sajūtas labāk.
Pētnieki gan bija nobažījušies, ka mūsdienu pasaulē, kad daudzi, kuri piedzimst pilsētā, urbānā vidē, pat neapjauš, ko palaiž garām, neesot tiešā saskarē ar dabu. Pētnieki norādīja, ka labsajūtai un veselībai būtiski pabūt dabā, piemēram, strādājot biroja darbu, rast iespēju kādu laiku baudīt parku, skvēru. Tā būtu nepieciešama arī pacientiem, kas ārstējas stacionārā, tāpēc pie slimnīcām vajadzīga zaļā zona. Koki, krūmi, zālieni sniedz pozitīvas emocijas, pat ja tās var aplūkot tikai pa logu, bet, protams, vēl labāk, ja pacients var pastaigāties šādā vidē, jo arī tas veicina ātrāku atveseļošanos. Un šāds jautājums ir aktuāls dažādās attīstītās valstīs, kur pilsēta ieņem arvien lielāku vietu cilvēku dzīvē.
Protams, mēs visi neesam vienādi, ir cilvēki, kuros dabas miers tieši rada nemieru, kuri labi jūtas pilsētā, tās radītajās skaņās un atmosfērā. Tomēr tā jau saka – mēs ikviens esam saistīti ar dabu. Tāpēc siltās dienās rast laiku pusdienas pārtraukumu pavadīt pie dabas vai vakarā pēc darba iziet pastaigā, tā teikt, ārpus pilsētas mūriem, tas ikvienam ir ieguvums, tā gūstot tik nepieciešamo līdzsvaru un atjaunošanos pēc nogurdinošas dienas.
Pieļauju, ka vajadzība pēc dabas tuvuma ir viens no iemesliem, kādēļ pēdējos gados aizvien biežāk nākas dzirdēt par ģimenēm, kuras no lielām pilsētām pārceļas uz mazāk apdzīvotām vietām. Cilvēki grib izkāpt no mākslīgi radītā skrējiena.
Cēsu novadā par dabas trūkumu nav iemesla sūdzēties – tā ir tepat, rokas stiepiena attālumā, vai tie būtu pilsētas gaumīgie parki, vai novadu caurvijošais Gaujas nacionālais parks. Vēl daudziem ir zemes pleķītis, kurā rušināties, bet citi prieku rod pastaigās gar Gauju, pie ezeriem vai mežos. Daba ir bagātība, kas mums pieejama ik dienu.
Komentāri