Nesen koncertzālē “Cēsis” apmeklēju pasākumu, kuru gaidīju ļoti, ļoti. Tik ļoti, kā bērns Ziemassvētkos konfektes vai kaismīgs slēpotājs pirmo sniegu. Tā bija režisora Valda Liepiņa izrāde “Tobago!”. Tā ir traģikomiska dziesmuspēle par Kurzemes hercogistes labajiem laikiem. Šķiet, es izrādes tekstu varētu norunāt ar aizsietām acīm un no galvas nodziedāt katru tās dziesmu. Izrādi pirms vairākiem gadiem redzēju Cēsu Pils parka estrādē. Kopš tā laika ik pa laikam to noskatos interneta vietnē youtube.com. Dažkārt pat mazliet biežāk nekā ik pa laikam. Grūti teikt, kas tieši šajā izrādē ir tāds! Tāds, kas paņem līdz sirds dziļumiem, līdz kaulam! Bet ir! Tādēļ biju jo īpaši priecīga, kad nu, pēc vairākiem gadiem, izrādes atjaunotā versija tiek izrādīta vairākās Latvijas pilsētās. Tomēr vārds “atjaunotā” mani darīja bažīgu. Daudzi noteikti piekritīs, ka mums, latviešiem, patīk pieturēties pie pārbaudītām vērtībām. Un, ja tiek piedāvāts kas jauns, ne vienmēr tas tiks novērtēts. Iespējams, tiem, kas izrādi redzēja pirmo reizi, aktieru sastāvs neko neizteica. Tomēr man, izlasot, ka aktiera Artūra Skrastiņa vietā nu spēlēs Mārcis Maņjakovs, bet Rēzijas Kalniņas vietā Madara Botmane, protams, radās jautājumi – vai tiešām viņi to spēs “pacelt”, vai būs tikpat labi? Un zināt? Bija! Kamols iestrēga kaklā, un skudriņas skrēja pa ķermeni. Mēs varam salīdzināt un spriest par to, ka A. Skrastiņš vai R. Kalniņa nav aizvietojami, kas, no vienas puses, tā patiešām arī ir. Tomēr ir jāļauj sevi parādīt arī citiem. Abi izrādes jaunie dalībnieki, manuprāt, to izdarīja par visiem simts procentiem. Pieņemu, ka viņi zināja, ko apņemas, ka, iespējams, tiks vairāk vērtēti un salīdzināti ar izrādes iepriekšējā sastāva aktieriem, tādēļ latiņa bija pacelta jo īpaši augstu. Man šķiet, ka aktieri šo izrādi spēlēja no sirds. Vismaz līdz manai sirdij viņi tika un manas emocijas iekaroja. Brīnišķīga, silta, mīļa, reizē komiska un traģiska ir šī izrāde. Tā tiek izrādīta joprojām, tādēļ, ja vien redzi pieejamu biļeti uz to, – ķer ciet!
Komentāri