Nākamo nedēļu pēc vēlēšanām partijas pavadījušas, diskutējot par jaunās valdības aprisēm. Viens no jautājumiem – vai nepieciešams koalīciju paplašināt, iekļaujot Latvijas Reģionu apvienību (LRA).
Pašreizējā koalīcija, kurā ietilpst “Vienotība”, Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS) un Nacionālā apvienība (NA), vēlēšanās ieguva vairāk nekā pietiekami balsu, lai varētu turpināt darbu. Koalīcijai Saeimā ir 61 vieta.
Par koalīcijas paplašināšanu iestājas NA. Tās pārstāvji skaidrojuši, ka plašāka koalīcija nāks par labu valdības stabilitātei, un būs lielāks parlamenta atbalsts sarežģītu lēmumu lemšanā. Kā dažus no šādiem pārskatāmā nākotnē izšķiramiem lēmumiem NA valdes loceklis Roberts Zīle minējis enerģētikas drošību un termiņuzturēšanās atļauju tirgošanu. Mēģinājumi mazināt Latvijas enerģētikas atkarību no Krievijas nenoliedzami ir aktuāli, un tur kā reizi parlamentam vajadzētu demonstrēt pēc iespējas lielāku vienprātību. Savukārt termiņuzturēšanās atļauju izsniegšana apmaiņā pret nekustamā īpašuma iegādi un ieguldījumiem Latvijas uzņēmumos ir pasākums, kuru NA ir mēģinājusi slēgt jau labu laiku. Taču tas notiek kā pa celmiem, un citām partijām īpaša entuziasma šo jautājumu cilāt nav bijis. Šādos apstākļos NA, protams, nevēlas laist garām iespēju iedabūt koalīcijā kolēģus, ar kuriem viedokļi vairākos jautājumos sakrīt. LRA līderis Mārtiņš Bondars gan vēl nesen stāstīja, ka LRA valdībā varētu strādāt tikai tādā gadījumā, ja koalīcija maina savas darbības principus un tiek ņemtas vērā LRA vēlmes. Taču šie izteikumi, visticamāk, bija LRA mēģinājumi demonstrēt savu pašapziņu, nevis nopietnas prasības apstākļos, kuros jautājumu par aicināšanu vai neaicināšanu valdībā izlemj esošās koalīcijas pārstāvji.
“Vienotība” un ZZS turpretim LRA jaunajā valdībā neredz. “Vienotība” jau pašreizējā koalīcijas sastāvā pēc vēlēšanām ir zaudējusi izredzes dominēt: abu pārējo partneru iegūto deputāta vietu skaits ir ievērojami pieaudzis, un nav mazsvarīgi tas, ka vēlētāju noraidījumu ir izpelnījusies partijas līdere Solvita Āboltiņa, kura netika ievēlēta Saeimā. Šādos apstākļos vēl viens partneris, ar kuru jādala amati, “Vienotības” ietekmi mazina vēl vairāk, bet ieguvuma nav nekāda.
Tikpat ietekmīgs, ja vēl ne ietekmīgāks viedoklis pret LRA pieder arī ZZS. Šajās vēlēšanās ZZS ir vislielākā uzvarētāja, jo iegūto deputāta vietu ziņā tai ir vislielākais lēciens uz augšu – astoņas vietas papildus līdzšinējām 13, un iegūts trešās lielākās partijas statuss pēc “Saskaņas” un “Vienotības”. Grūti noticēt, ka vēl tikai pirms trīs gadiem Latvijā valdīja tāds noskaņojums, ka partneri ZZS negribēja redzēt valdībā, bet mediji un eksperti vieglā eiforijā runāja par oligarhu ietekmes mazināšanos. Tagad tieši ZZS un it īpaši tās virzītais premjerministra kandidāts Aivars Lembergs ir vieni no galvenajiem situācijas noteicējiem. Ietekme Latvijas politikā, kas A. Lembergam nenoliedzami ir saglabājusies visu šo laiku, tagad atkal tiek uztverta kā pašsaprotama – kā tāda, kas vienkārši jāpieņem un ar ko jārēķinās. Izčākstējušās Reformu partijas kādreizējie saukļi par nesadarbošanos ar oligarhiem nav aktuāli ne politiķiem, ne lielai daļai vēlētāju, un koalīciju bez ZZS tāpat izveidot būtu teju vai neiespējami.
ZZS skepse pret LRA var būt saistīta ar to, ka abas partijas savā ziņā ir tiešas konkurentes – abām viens no darbības virzieniem ir tieši reģionu attīstība. Nevar izslēgt arī personisku nesaskaņu ietekmi. Lai uzsvērtu savas pozīcijas, ZZS pagājušajā nedēļā rīkoja tikšanos ar Ingunas Sudrabas partiju “No sirds Latvijai” (NSL). ZZS līderis Augusts Brigmanis pēc tikšanās sacīja, ka I. Sudrabas partija var rēķināties, ka ZZS “dzirdīgām ausīm” pret tās iniciatīvām. Lieku reizi uzsverot, ka valdošās koalīcijas paplašināšana nav nepieciešama, A. Brigmanis norādīja uz aspektiem, kuros viņa politiskajam spēkam ar I. Sudrabas partiju viedokļi saskan – tai skaitā par tautas vēlētu prezidentu. Lai gan šī ideja dažādu politiķu izteikumos parādās laiku pa laikam, arī pašlaik nav nekādas konkrētības par to, kas ar to domāts. Galu galā, tikpat svarīgi kā prezidenta ievēlēšanas kārtība ir arī tas, kādas prezidentam ir pilnvaras. Un, ja prezidentu ievēl tauta, būtu likumsakarīgi gaidīt arī prezidenta pilnvaru palielināšanu – taču nav skaidrības, vai partijas to nudien vēlas. Tomēr signāls tika dots – ZZS pa rokai ir savs slepenais ierocis NSL.
Arī atmetot politisko ambīciju izpausmes, ir jāsecina: ja arī kādam koalīcijas partnerim ļoti patiktu valdošo spēku pulku paplašināt, vēl viena politiskā spēka iesaistīšana kopumā nav pašsaprotama. Katra jauna partija nāk ar savām prasībām un vēlmēm – piemēram, saistībā ar budžetu, un tas vienošanās procesus var apgrūtināt. Par katru cenu valdībā iedabūjot pēc iespējas vairāk partneru, stabilitāti un lielāku parlamenta vienprātību panākt būs grūti. NA var runāt par nepieciešamību pēc plašas koalīcijas, taču pašlaik nav nekādas pārliecības, ka šās partijas prioritātēm ir pietiekams atbalsts arī šaurākā koalīcijā. Pašreizējā “Vienotības” un ZZS nostāja parāda, ka pirmais darbs, par ko abi spēki vienosies – kā atgādināt NA, ka tā joprojām ir mazākā koalīcijas partija. Jānis Bugolcs
Komentāri