Pagājušajā nedēļā atgriezos no ceļojuma. Dodoties prom no Latvijas, lidostā “Rīga” mani pārņēma interesanta sajūta. Pulkstenis bija pieci no rīta, bet lidosta pilna ļaužu – jauni, veci, ar bērniem, pat ar suņiem. Man vienmēr ir licies, ka lidostām piemīt savs īpašais šarms. To sajutu arī šoreiz. Tik daudz cilvēku, katram savs galamērķis, katram savi plāni un ieceres. Man patīk vērot cilvēkus, un ziniet, cilvēki lidostās ir tik interesanti – kāds te pārlaidis nakti, gaidot nākamo reisu, kāds steidz pagūt nodot lielo bagāžu, citi cenšas pārlikt mantas no vienas somas citā, lai nepārsniegtu atļauto somas smagumu, bet ir arī pieredzējušie, mierīgie ceļotāji, kuri visu jau paguvuši un nesteidzīgi malko savu kafiju. Tomēr visus vieno kas kopīgs – vēlme doties tālāk.
Vērojot cilvēkus, ik reizi secinu, cik elastīgi mēs spējam būt, cik ļoti pielāgoties visdažādākajām situācijām. Ģimenes ar maziem bērniem nebaidās, sakrāvuši čemodānus uz čemodāniem, doties izzināt pasauli. Arī ļaudis gados grib braukt, lidot, darīt un baudīt dzīvi, nevis nepārtraukti žēloties par to, cik viss ir slikti (būsim godīgi – latviešiem ļoti patīk žēloties). Mēs varam tikai novērtēt to, cik šobrīd pasaule ir atvērta un cik ērti varam nokļūt no vienas pasaules malas uz citu. Lidostās vislabāk var redzēt to, ka mēs esam nepārtrauktā kustībā. Un, manuprāt, tas ir tik lieliski, jo tieši tā mēs varam redzēt ne tikai to, cik dažādas vietas ir pasaulē, bet arī to, cik paši esam atšķirīgi. Būšana kustībā mums ļauj iepazīt nezināmo, pieņemt citādo un dod iespēju uz lietām paraudzīties ar jaunu skatījumu. Atrašanās kustībā mums neļauj iestigt vienā vietā. Bet tas, vai esam tam gatavi, atkarīgs vien no mums pašiem.
Komentāri