Ja man pirms pusgada kāds būtu teicis, ka piedalīšos valsts simtgades Dziesmusvētkos, to nebūtu ņēmis nopietni, bet tagad varu teikt – tas ir izdarīts. Svētku gājiens noiets, esmu bijis viens no vairāk nekā 40 tūkstošiem dalībnieku. Neesmu korists, deju kolektīva vai pūtēju orķestra dalībnieks, bet tagad šajā nozīmīgajā pasākumā var nokļūt arī kā amatierteātra aktieris.
Pēc Cēsu teātra darbības atjaunošanas pagājušā gada nogalē radās plāns – nokļūt Dziesmusvētkos, kas arī tika īstenots! Šodien Rīgā, Vērmanes dārzā, izrādām dziesmu spēli “Mucenieks un muceniece”, bet svētdien mums bija iespēja kopā ar citiem amatiermākslas kolektīviem soļot Rīgas ielās. Tās ir emocijas, ko grūti aprakstīt, tās var tikai sajust. Sajūta, kad esi viens no tūkstošiem, kuri piedalās gājienā, ko vēro tūkstoši skatītāju, uzgavilējot, uzsaucot, dzīvojot līdzi, ir neaizmirstama. Tā uz palikšanu tiek ierakstīta dzīves ritējumā. Kad gājiena laikā atskan mana kolektīva nosaukums – tas ir mirklis, kura dēļ vērts ziedot vakarus mēģinājumiem, brīvdienas viesizrādēm.
Jau no rīta, dodoties kopā uz Rīgu, aizdomājos, ka šajā brīdī no visiem valsts novadiem pašdarbnieki plūst uz galvaspilsētu, lai vienotos kopīgos svētkos. Lai iepriecinātu citus, bet, iespējams, daudz vairāk – lai paši gūtu īpašās emocijas, ko nevar saņemt nekur citur.
Var teikt, ka pareizs bijis rīkotāju lēmums atgriezties pie senām tradīcijām un sākt svētkus ar gājienu un tam sekojošo pasākumu pašiem dalībniekiem. Svētku zonā – Skonto stadionā – visas dienas garumā valdīja burvīga atmosfēra – skanēja dziesmas, ko katrs varēja dziedāt līdzi, bija dejas, bija kopības sajūtas tveršana un gūšana. Nevaru spriest, kā bija iepriekš, kad gājiens notika pēdējā dienā pirms lielā noslēguma koncerta Mežaparkā, bet pieļauju, ka tad pietrūka tās visaptverošās kopības sajūtas, kad plecu pie pleca dziesmā vienojas koristi, dejotāji, pūtēju orķestru, folkloras kopu, vokālo ansambļu, teātru, vēl citu kolektīvu dalībnieki no visas Latvijas un tautieši no ārzemēm.
Noslēguma koncertā Mežaparka lielajā estrādē arī valda ļoti īpašas emocijas, bet atklāšanas pasākumā tās varēja gūt arī tie, kuri noslēguma koncertā nepiedalīsies. Viens brīnišķīgs mirklis ierakstīts sajūtu grāmatā, un garajos rudens un ziemas vakaros varēs to atkal un atkal atšķirt un atcerēties, ka bija dāvāta iespēja būt klāt un pieskarties kaut kam ļoti īpašam.
Komentāri