Ja kādam likās, ka viņš jau ir pietiekami ilgi dzīvojis, lai visu par dzīvi zinātu, tad maldījies. Piemēram, mēs vēl maz ko zinām par pieklājības paradumiem.
Reizi gadā katram ir svētki. “Daudz laimes!” – tā sakām, kad suminām jubilāru, ja viņam todien dzimšanas diena. Mums, eiropiešiem, ierasts jubilāru apsveikt. Tas priecēs cilvēku neatkarīgi no gadu skaita, kāds tobrīd pienācis. Apsveikšana patiesībā ir vienkārši izpildāms rituāls. Te es nedomāju virtuālu vai telefonisku apsveikumu, bet satikšanās brīdi. Rokasspiediens, buča, laipns vaigs un laipni vārdi.
Mūsdienu laikmeta iespējas ir tādas, ka par jubileju, latviešiem arī vārdadienu, ziņo lielais informators – sociālie tīkli. Lai kurā pasaules malā būsi, draugs vai rads tevi sasniegs. Iepīkstēsies telefons, ziņojot, ka pienācis īss apsveikums vārdos vai bildē. Piespiežot vajadzīgo taustiņu, jubilārs izdzirdēs sev veltītus apsveikuma vārdus. Īsi un lakoniski, bet patīkami gan!
Šis pavasaris jubilāriem bijis dīvains, un esmu tikusi viņu vidū. Nez kāpēc tieši šī pavsara jubilāriem uzkritusi liga. Neredzama, bet visiem pazīstama. Tā saka – baidies, nenāc klāt! Mēs, kuri jubilejas sagaidām brīdī, kad jau 25 cilvēki drīkst pulcēties, lai gan nav no vienas mājsaimniecības, varētu būt laimīgi. Nevajag jau tās dārgās dāvanas. Prieku sagādās labi vārdi un buča uz vaiga. Vārdi – tas der. Epidemologi zina sacīt, ka runāt nav aizliegts. Galvenais, lai runātāji ietur divu metru distanci. Sirsnības izpausmes – tās nu gan neder. Varbūt sirsnīgam cilvēkam aizmugurē ir garā roka. Nu, vīrusa izstiepta roka!
Tāpēc šī pavasara jubilāri, izgājuši ārpus mājas, sastopas ar mazām, bet amizantām ainiņām. “Tev šodien dzimšanas diena?” pretimnācējs uz ielas apstājas, domājams ieraudzījis tevi kā spoku. Drošības pēc pārvaicā, vai sociālajā tīklā lasījis pareizi: “Tev šodien dzimšanas diena?”
Neko jau nenoslēpsi, un jubilārs saka: “Jā.” Vairāku sekunžu laikā apsveicējs, kurš gribētu apsveikt, nevar izlemt ,kā apsveikumu pasniegt. Ar rokas spiedienu nevar, ar buču uz vaiga, kā Latvijā ierasts sveikt jubilāri, arī ne. Jautātājs paliek stāvam, kā zemē iemiets. Laikam domā: “Kāpēc vajadzēja šodien tā gadīties!” Tad saņemas, atgūst runas spējas un, turpinot stāvēt drošā attālumā, saka: “Nu , tad jau daudz laimes!” Ko vairāk? Cilvēks pagriežas un dodas pa savu ceļu. Jubilārs noskatās pakaļ un iet savu ceļu. Daudz laimes! Ko ar tādu dāvanu “kalnu” šodienā lai dara? Jubilāram pietiktu ar vienu laimi – nesastapt to ceļā neredzamo un tā sveicienu. “Uz redzēšanos, nelūgtais!” Kalendārā jubilārs ieraksta jauno kodu: “ 2020 – gads bez bučām.”
Komentāri