Cik bieži gan nav novērots, dzirdēts, ka ģimenes pie ērta, plaša mājokļa tiek vien tad, kad bērni jau izauguši, atstājot vecākus izlolotajā sapņu mājā vienus. Patiešām netaisnīgi, ka daudziem jauniem cilvēkiem, kuriem vajadzību tik daudz, nav tādas rocības, lai līdz ar ģimenes izveidošanu varētu iegādāties vai uzbūvēt pietiekami plašu mājokli, kur katram ģimenes loceklim ir sava istaba un arī ciemiņu uzņemšanu neierobežo telpu šaurība. Cenšoties tikt pie piemērota mājokļa, bieži vien paiet mūžs, un bērni izaug tik ātri…
Vai kaut kas līdzīgs nav noticis ar mūsu valsts gara mantu krātuvi Latvijas Nacionālo bibliotēku? Gandrīz vai kauns atzīties, bet Gaismas pili pirmo reizi apmeklēju tikai aizvadītajās brīvdienās. Protams, jāpiekrīt, ka celtne grandioza, iekārtojums, pakalpojumu piedāvājums mūsdienīgs, apkalpošana laipna, draudzīga, iestādē var sajusties gaidīts, ir, kur aci piesiet, ir, par ko pabrīnīties, par ko papriecāties un laikam jau atrast un saņemt visu iespējamo informāciju, pēc kuras esi nācis. Viss, kā jābūt, ja vien nesāktu tirdīt jautājums – kam tas viss? Jādomā, ka darba dienās cita aina, bet sestdienā, uzturoties bibliotēkā vairākas stundas, pārsteidza nelielais apmeklētāju skaits. Par to jau ziņoja garderobe. Tajā aizņemta bija labi ja desmitā daļa. Visā ēkā- liftā, uz eskalatora, kāpnēs, stiklotajās telpās – sajutos diezgan vientuļi. No vienas puses, protams, labi -nav drūzmas, saspiestības, nav rindu, no personāla var saņemt nedalītu uzmanību, nav problēmu izvēlēties vietu iecerētās nodarbes realizēšanai. Bet, ja zinām, cik izmaksā iegūtās ērtības ne no viena cita, no mūsu pašu, nodokļu maksātāju, maciņiem, jāsāk domāt, vai grandiozā ēka nav nākusi par vēlu, jo bērni jau aizgājuši dzīvē – lasītāju skaits sarucis, daudzās tehnoloģijas, ko piedāvā bibliotēka, nu pieejamas katram individuāli ne vien datoros un televizoros, bet modernos viedtālruņos un kādās tik ne vēl ierīcēs. Tā nu radās iespaids, ka drīzāk esmu muzejā, ne bibliotēkā: informatīvi stendi, izstāžu zāles, patiešām redzēšanas vērtais dainu skapis un saziedoto grāmatu plaukts vairāku stāvu augstumā.
Kādu cerību stariņu nākotnē iegaismoja Bērnu nodaļa, kurā kūsāja darbošanās prieks. Bērni gan kopā ar vecākiem, gan darbiniekiem bija tiešām aizrautīgi nodarbināti. Arī kāds tētis, atvedis dēlu uz audio un video ierakstu nodaļu, radīja cerīgu noskaņu, ka bibliotēkas ēkai ir nākotne, ka arī pēc tam, kad ekskursantu interese par to būs kritusies (šobrīd, kā izrādās, ekskursija jāpiesaka divus mēnešus iepriekš), tā attaisnos sabiedrības ieceres un ieguldījumu.
Komentāri