Aprīlis ir joku mēnesis. Arī šogad 1.aprīlī joku netrūka, vien daži no tiem bija ar rūgtuma pieskaņu, jo tie bija veltīti karam, izsmēja Krieviju, tās vadoni Putinu. Viena no smieklīgākajām anekdotēm: “Putins uz savu slepeno bunkuru izsaucis gaišreģi un jautā: “Kādu jūs redzat manu nākotni?” Gaišreģe atbild: “Redzu, kā jūs braucat cauri Maskavai. Ielās sapulcējušies milzīgi cilvēku pūļi. Visi laimīgi, gavilē, raud no prieka, apskaujas un māj.” Putins: “Vai es māju viņiem pretim?” Gaišreģe: “Nē, zārks ir aizvērts.”” Kā gribētos šo ainu piedzīvot īstenībā!
Un vēl iespaidu atstājusi kāda karikatūra. Tajā vienā pusē Krievijas armijas tanki, pretējā pusē kārtīgi nobruņojušies karavīri, kuru vairogus rotā NATO emblēma. Bet pa vidu – apmulsuši, miermīlīgi, neapbruņoti cilvēki, starp viņiem daudz bērnu…
Paraksts karikatūrai: “Bez vārdiem.” Un tad nu jāpiekrīt karikatūrista Gata Šļūkas teiktajam, ka karikatūrai vienmēr nav jābūt smieklīgai, karikatūrista uzdevums ir ne tikai smīdināt, bet likt padomāt arī par nopietnām tēmām.
Jāatzīst, iepriekš aprakstītā karikatūra precīzi izsaka daudzu cilvēku viedokli, kas pauž neizpratni, kāpēc tie, kam teikšana un līdzekļi, nedara visu, lai izbeigtu karu, lai izbeigtu, kā jau izskan pēdējās dienās, genocīdu pret ukraiņu tautu. Vai tiešām arī tagad, kad Irpiņā un Bučā pēc krievu karaspēka aiziešanas atklājas kaut kas tik šausmīgs, ko prāts negrib pieņemt, visa pasaule apklusinās savu sirdsapziņu vien ar ziedojumiem, sankcijām, ar, kā izteikusies Latvijas eksprezidente Vaira Vīķe- Freiberga, militāro palīdzību “pa pilienam”, ne tādā veidā un apmērā, kā to prasa un kā tas nepieciešams Ukrainai. Kam vēl jānotiek? Joprojām skan atbalsta vārdi, kara nosodījums, solījumi sodīt vainīgos, jauni draudi Krievijai. Bet karš tikmēr turpinās, cilvēki mirst mūsu acu priekšā, Krievija gatavojas jauniem triecieniem, izraugoties jau citas pilsētas.
Kāds politiķis ar patosu izteicās, ka Latviju sargā NATO. Patoss viņa intonācijā lika saprast, ka tas tik ir spēks, tā priekšā jebkurš cits nobāl un atkāpjas. Raugoties nepolitiķa acīm, šo spēku šobrīd nevar saskatīt. Patiešām nesaprotu, kam vajadzīgas tās alianses, apvienības un diezin kas vēl ne, ja tās nepilda to uzdevumu, kam tās paredzētas – nosargāt mieru, nepieļaut civiliedzīvotāju iznīcināšanu.
Pagājušajā nedēļā televīzijā varēja noskatīties dokumentālo filmu “Lēciens” par lietuviešu jūrnieku, kurš padomju gados mēģināja aizbēgt uz ASV , izdevīgā situācijā pārlecot no padomju kuģa uz ASV kuģa. Viņam tas izdevās, bet ASV izdeva jūrnieku atpakaļ padomju varai. Toreiz, pag. gs. 70.-tajos gados, par viņu iestājās Amerikas tauta un panāca viņa atbrīvošanu un nogādāšanu ASV. Cīņa bija par vienu vienīgu padomju varas apspiestu cilvēku! Šodien Ukrainā mirst tūkstošiem cilvēku, arī bērni!
Kas būs tas spēks, kas apturēs agresiju pret viņiem?
Komentāri