Šī gada aprīlī “Levadas Centra” socioloģiskā aptauja Krievijā parādīja kādu interesantu niansi iedzīvotāju uzskatos – aizvien vairāk cilvēku uzskata, ka valstij jānosaka, kas ir un kas nav patriotisms. Savukārt par viedokli, ka patriotisms ir dziļi personīgas jūtas un tikai cilvēks pats nolemj, kas ir un kas nav patriotiski, balsojuši mazāk aptaujāto nekā vēl pirms gada. 49 procenti aptaujāto arī uzskata, ka valstī ir vajadzīga patriotiskās audzināšanas programma, jo pašlaik, eksistējot iekšējiem un ārējiem draudiem, valstij ir jāaudzina patrioti, kas aizstāvēs tās intereses. Pieaudzis arī to iedzīvotāju skaits, kuri uzskata sevi par patriotiem – salīdzinot ar 2013. gada oktobri, kad par patriotiem sevi uzskatīja 69 procenti, šogad aprīlī tādu bija jau 78 procenti. Ar šodienas Krieviju noteikti lepojas 27, bet drīzāk lepojas 43 procenti aptaujāto, bet uz jautājumu, vai cilvēki lepojas ar to, ka dzīvo Krievijā, ar “jā” vai “drīzāk jā” atbildējuši 42 un 41 procents iedzīvotāju. Protams, var pieņemt, ka daļa Krievijas iedzīvotāju joprojām baidās teikt to, ko patiešām domā arī anonīmās aptaujās, un, protams, katrā socioloģiskajā aptaujā ir tā sauktais statistiskās kļūdas procents. Tomēr tendence ir acīmredzama – patriotisms Krievijā aug, tāpat kā palielinās pārliecība, ka valstij jānosaka tas, ko cilvēks domā un jūt. “Levadas Centra” direktors, sociologs Ļevs Gudkovs raksta, ka mūsdienu Krievijas sabiedrības raksturīgā iezīme ir pārliecība par savu izredzētību, augstprātības un pazemojuma sajaukums. Lielākā iedzīvotāju daļa tic Krievijas “īpašajam vēsturiskajam ceļam”, gan nesaprotot un nespējot paskaidrot, ko tas nozīmē. Sociologs uzskata, ka šādu sava veida izolācijas vēlmi radījusi un rada propaganda un lielāko tiesu “īpašā ceļa” izpratne aprobežojas ar barjeras radīšanu starp sevi un Rietumiem. Sociologs arī uzskata, ka patiesībā tas ir mēģinājums kaut kā mīkstināt kolektīvo nacionālās mazvērtības sajūtu, ko rada nepatīkamā un apspiestā apjauta, ka Krievija nav gatava kļūt par mūsdienīgu, attīstītu un tiesisku sabiedrību un valsti. Apgalvojums par “īpašo ceļu” ir kā aizsargbarjera.
Krievijā veiktās aptaujas un secinājumi liek vaicāt, vai tad tiešām ir labais un sliktais patriotisms, kas nosaka, ka patriotisms vienā valstī ir “pareizais”, bet kādā citā ne? Par to bija jādomā, klausoties Raimonda Paula dziesmu ar Knuta Skujenieka vārdiem “Es nāku no mazas tautas”, ar kuru izskanēja 4. maija koncerts Nacionālajā teātrī.
“Es nāku no mazas tautas, kas aizies, kā lielās iet. Un tomēr man gribas aiz krēpēm vēl saulrietu noturēt ciet. Es nāku no mazas tautas, un tajā es aiziešu rīt kā latvietis caur un cauri, un mani nepārkrustīt,” savulaik rakstīja Skujenieks Mordovijas lēģerī. Saulainajā 4. maija dienā, iznākot no Nacionālā teātra, bija svētku un gaišuma sajūta, jā, arī lepnums par mums, par spīti ikdienas nebūšanām un mūžīgajām problēmām. Doma laukumā Vecrīgā skanēja koncerts, cilvēki nāca pretī ar gaišām sejām, ģimenes ar bērniem, draugu pulciņi – varēja just, ka prieks ir pastūmis malā ikdienas raizes. Un tobrīd atbilde uz jautājumu par patriotismu atnāca pati. Mīlestībā, cieņā un priekā par savu zemi, tautu un cilvēkiem nav augstprātības, izredzētības sajūtas un pazemojuma. Mīlestību un patriotismu saindē pārliecība, ka tikai šim cilvēkam vai tautai uz to ir tiesības un tā vārdā var nostāties pret citu tautu tiesībām būt brīvām un dzīvot savā zemē.
Komentāri