Šodien, 1.jūnijā, kalendārā lasāms – Starptautiskā bērnu aizsardzības diena. Tā saskaņā ar likumu mūsu valstī ir atzīmējama diena.
Šīs dienas iedvesmas avots meklējams teju pirms 100 gadiem – 1925.gadā Ženēvā norisinājās Pasaules konference bērnu labklājībai, un vēl ceturtdaļgadsimtu vēlāk liela daļa pasaules valstu jūnija pirmajā dienā sāka atzīmēt bērnu aizsardzības dienu. Dažādās valstīs bērniem un viņu vajadzībām veltītu dienu atzīmē vēl citos datumos, taču arī Latvija ir to valstu vidū, kur vasaras gaidas savijas ar bērnu tiesību jautājuma gadskārtējo aktualizāciju.
Tiesa, vārdu “atzīmēt” caur savu personīgo pieredzi saklausu kā visnotaļ pārspīlētu attieksmes raksturojumu. Cik nu sevi atceros, šīs dienas nosaukums visiem no kalendāra bijis zināms, taču vismaz galvaspilsētas bērnu un skolēnu kompānijās vairāk atzīmēts kā savdabīgs joks, ne nopietns pasākumu, aktivitāšu iemesls vai saistošu diskusiju iedvesmas avots. Iespējams, mēs pilsētvidē bijām pārlieku cinismu piesūkušies, taču tiklab varētu arī apstiprināties aizdomas, ka šī diena vairāk vajadzīga pašiem pieaugušajiem. Tik daudz, lai ik pa laikam nospraustu tos mietiņus, cik tālu esam nonākuši bērnu tiesību apzināšanā un īstenošanā. Galu galā, ja tā apdomā, tas nemaz nešķiet tik tukši – kad saliekam pa plauktiņiem, ko šajā mirklī saprotam ar bērnu kā sabiedrības daļas vajadzībām, tad arī top skaidrāks, cik daudz šajā jomā paveikts.
Pēc Labklājības ministrijas Komunikācijas nodaļas sabiedrisko attiecību speciālista Egila Zariņa paustā 2020.gada sākumā Latvijā bija 359 tūkstoši bērnu, 18,8% no visiem valsts iedzīvotājiem. Vēl interesanti, ka zēnu bijis par aptuveni 10 tūkstošiem vairāk nekā meiteņu (bērni līdz 17 gadu vecumam). Prātā paturot šo uzmanību piesaistošo statistiku, jāpievēršas amatpersonu vēstījumam par bērnu viedokļa respektēšanu. “Ikvienam bērnam, kas ir spējīgs formulēt savu viedokli, jānodrošina tiesības brīvi to paust visos jautājumos, kas viņu skar, turklāt – bērna viedoklim jāpievērš pienācīga uzmanība atbilstoši bērna vecumam un brieduma pakāpei.” Nebūt nevēlos iestāties pret pausto, vienlaikus sliecos secināt, ka sabiedrības mērogā joprojām neesam izauguši no šīs tēmas polarizācijas. Joprojām cīnās radikāli pretējie priekšstati: “bērnam tak vajadzīga disciplīna!” un “kāds gan viņam var būt viedoklis” līdz dzīvošana pilnīgā bērna vēlmju un viedokļa pakļautībā. Jāatceras par to zelta vidusceļu, bet tas ir tik neaptverami grūti, kad entuziasms vai pārliecība velk uz vienu vai otru grāvi.
Labklājības ministre Ramona Petraviča sacījusi: “Bērni ir mūsu valsts stūrakmens – nacionāla ilgtermiņa vērtība.” Žēl gan, ka šis ilgtermiņa kapitāls līdzīgi kā iekšzemes kopprodukts pandēmijas pārņemtajā gadā nedaudz cietis. Pēc ministrijas rīcībā esošajiem datiem pērn piedzimuši ap 17,5 tūkstoši bērnu, par 1234 bērniem mazāk nekā aizpērn. R.Petraviča, runājot par bērnu labklājību, uzsver, ka pandēmijas laikā “tieši ģimenes saliedētībai ir izšķiroša nozīme, lai bērniem būtu mazāk stresa un negatīvu emociju”. Tā nenoliedzami ir atslēga, lai bērni tiktu galā ar sarežģītajiem apstākļiem, vienlaikus vērts atcerēties, ka esošo apstākļu radītā spriedze veidojusi pārslodzi arī vecāku nervu sistēmai. Te nu izpildvaras pārstāve pauž pārliecību, ka tieši valsts uzdevums ir stiprināt un sniegt atbalstu kā esošajām, tā arī topošajām ģimenēm brīžos, kad tas ir nepieciešams.
Iepriekšējā – 2019./2020. – mācību gadā pirmsskolas izglītībā iesaistījušies 99 tūkstoši bērnu, kas iepretim neglaimojošajai demogrāfiskajai tendencei bijis vairāk nekā vēl gadu iepriekš un vispār augstākais rādītājs pēdējo gadu laikā. Šajā pašā akadēmiskajā periodā kopumā 209,2 tūkstoši bērnu vecumā līdz 17 gadiem mācījušies vispārizglītojošajās skolās, profesionālajās vai pat augstākajās izglītības iestādēs. Tātad par esošo bērnu iesaisti izglītībā vismaz pirmajā acu uzmetienā, šķiet, nevajadzētu bažīties. Pēdējos pāris gados gan ledus sakustējies kādā citā – ar izglītības procesu gan tieši, gan netieši saistītā – tēmā. Aizvien vairāk sabiedrība tiek informēta un mācīta atpazīt mobinga pazīmes mācību iestāžu vidē, par ko liecina arī gana košā sociālā kampaņa “Neklusē!”.
Tāpat aizvien biežāk publiskajos vēstījumos ir saklausāms aicinājums, pat sava veida rīkojums būt sociāli līdzatbildīgiem un pamanīt nelaimē esošu bērnu. “Nav svešu bērnu,” šķiet, vismaz pēdējā gada laikā vairākkārt jau esmu dzirdējusi ikdienišķās sarunās vien. Tātad sociālās kampaņas nemanāmi, tomēr iedarbojas.
Arī šogad ministrija atgādina – situācijās, kad konstatēti bērnu tiesību pārkāpumi, ikvienam ir pienākums ziņot policijai, bāriņtiesai vai citai bērnu tiesību aizsardzības institūcijai. Savukārt pašiem bērniem ir iespējams bez maksas sazināties ar Bērnu un pusaudžu uzticības tālruņa psihologiem un saņemt konsultāciju par bērnus interesējošajiem jautājumiem.
Komentāri