Labklājības ministrs Jānis Reirs nesen atvainojās bērnunamu bērniem, kam šīs institūcijas sabojājušas dzīvi. Ministra pateiktie vārdi apliecina, ka līdz augstākajam lēmumu pieņemšanas līmenim ir nonākusi atziņa – bērnunamu audzēkņi tur nesaņem to, kas bērniem nepieciešams, un viņiem būtu jāaug citos apstākļos.
Šogad Latvijas sabiedriskie mediji sāka publikāciju sēriju “Sistēmas bērni”, kura mērķis bija vērst uzmanību apstākļiem, kādos dzīvo daļa bērnunamu audzēkņu. Bērniem, kuriem jau tāpat kopš bērnības nav paveicies, ir risks līdz pilngadībai pavadīt apstākļos, kas viņus vēl vairāk traumē un ietekmē visu turpmāko dzīvi.
Ir izskanējuši stāsti par sišanu, pazemošanu, nepamatotu zāļošanu un par to, ka tas viss ir noticis zem uzraudzības iestāžu radara. Nupat pārbaudes laikā Kapseļu ielas iestādē Rīgā konstatēts, ka tur bērniem netiek dots pat tas minimums, ko no normāla bērnunama varētu sagaidīt – audzināt, iemācīt bērniem sevi apkopt un lietot individuālos higiēnas līdzekļus. “Ja šādi pārkāpumi tiktu atklāti kādā ģimenē vai audžuģimenē, tad bērni no tās acumirklī tiktu izņemti,” pēc pārbaudes rezultātu publiskošanas sacīja labklājības ministrs J. Reirs.
Tas, protams, nenozīmē, ka visi bērnunami ir terora midzeņi, Nešaubos, ka tajos strādā arī daudz speciālistu, kas dara labāko iespējamo ar pieejamajiem resursiem. Tomēr šis stāsts vienlaikus ir par to, cik bērnunami ir nepareizi kā institūcija vispār. Bērniem ir nepieciešama ģimene – tur ir krietni lielāka iespēja veidoties mikroklimatam, kādā viņiem būtu jādzīvo.
Labāks risinājums ir audžuģimenes. Tās ir ģimenes, kas aprūpē bez vecāku gādības palikušu bērnu līdz laikam, kad tas atgriežas savā ģimenē, tiek adoptēts vai arī viņam tiek nodibināta aizbildnība. Par bērna nodošanu audžuģimenei lemj bāriņtiesa. Šādu audžuģimeņu Latvijā ir krietni mazāk nekā bērnunamos dzīvojošu bērnu, taču to skaitu var veicināt, gan informējot sabiedrību, gan sakārtojot ar sociālajām garantijām saistītos jautājumus.
Šajā sakarā gluži ciniski izklausās esošās sistēmas aizstāvju argumenti. Tajos dominē norādes uz ekonomiskajiem vai kādiem citiem pragmatiskiem aspektiem – visu citu, tikai ne bērna interesēm. Pēdējā laika skarbākais šādas domāšanas piemērs septembrī bija lasāms žurnālā “Ir”, kur Daugavpils domes Sociālo jautājumu komitejas priekšsēdētāja Helēna Soldatjonoka tā arī pateikusi: “Milzu līdzekļi ir ieguldīti (bērnunama) ēkas renovācijā. Un tagad šī ēka paliks tukša? Mums jau tā pašvaldībā ir tik daudz tukšu ēku! Kur paliks tie cilvēki, kas ieguvuši augstāko izglītību darbam ar bērniem? Tāpēc es joprojām nevaru piekrist, ka mums nav vajadzīgi bērnunami.” Te nu mēs redzam – bērniem ir jādzīvo bērnunamos tāpēc, ka pārvaldes institūcijām un cilvēkiem tas ir izdevīgi. Protams, nav lāgā, ja nesen atjaunota ēka paliek nevajadzīga un ja cilvēkiem jāmeklē jauns darbs. Taču nedrīkst aizmirst visu šo sistēmā iesaistīto cilvēku un resursu uzdevumu – tam vismaz teorētiski būtu jābūt vērstam uz palīdzību bērniem. Un, ja bērniem vislabāk var palīdzēt, esošo kārtību nojaucot, tas ir arī jādara.
Pagājušajā nedēļā tviterī paspīdēja arī Līgatnes novada domes priekšsēdētājs Ainārs Šteins. “Pēdējās dienās sabiedriskajos medijos uzspēlētā ažiotāža ap Salas un citiem bērnunamiem ir acīmredzams pasūtījums. Kam tas izdevīgi?” viņš jautāja un mazliet vēlāk paskaidroja: “Katra kampaņa tiek organizēta ar konkrētu mērķi. Gribu zināt šīs kampaņas patieso mērķi.”
Katram “ekspertam”, protams, ir skaidrs, ka mediji raksta tikai par to, ko kāds ir pasūtījis. Un tā jau noteikti nevarētu būt, ka Latvijas sabiedriskie mediji – radio, televīzija un tiešsaistes platforma – ir veidojuši kopēju tematisko projektu par sabiedrībai nozīmīgu jautājumu. Pavisam aizdomīgi izskatās mēģinājumi ilgākā laikaposmā un padziļināti rādīt, kāda tad ir šī sistēma, kurā dažāda veida nebūšanas ir sastopamas krietni biežāk, nekā daudziem to gribētos atzīt. Mērķis – virzīties uz to, ka bez vecāku gādības palikušajiem bērniem vismaz vairs ne tik lielā mērā tiek bojāta bērnība – acīmredzot ir pārāk saprātīgs, lai pārliecinātu. Nē, tā nevar būt, aiz šī visa noteikti stāv kāds merkantils aprēķins, kādi centieni grābt sev labumu.
Prieks, ka vismaz ministrs J. Reirs nevis pa pakšiem sauc, “kam tas ir izdevīgi”, bet gan ir skaidri licis saprast: tas ir nepieciešams bērniem. “Vēlos valsts vārdā atvainoties gan tiem, kuru dzīves tika salauztas uz neatgriešanos, gan tiem, kas, neskatoties uz milzīgo pretestību, tomēr ir spējuši izveidot savu dzīvi,” viņš sacīja pagājušajā nedēļā notikušās ārpusģimenes aprūpes jomas speciālistu konferences laikā. “Es gribu atvainoties par to, ka vēl joprojām Latvijā eksistē bērnunami un citas līdzīgas institūcijas, lai gan valsts ir deklarējusi, ka katram bērnam ir jābūt ģimeniskā vidē.”
Nav tā, ka tagad nekavējoties grib likvidēt visus bērnunamus un ka to audzēkņi paliks uz ielas. Runa ir par pārmaiņām ar skaidru iznākumu – pēc iespējas vairāk samazināt institūcijās dzīvojošo audzēkņu skaitu. Plānošanas reģionos top deinstitucionalizācijas plāni, drīzumā spēkā stāsies dažādi uzlabojumi audžuģimeņu atbalsta sistēmā. Process ir pakāpenisks, nav ātrs, bet tas notiek. Un tās vien jau ir labas ziņas.
Komentāri