Pašreizējā Eiropas bēgļu krīze atgādina, cik savstarpēji saistīta ir pasaule. Cilvēkiem Latvijā nevar būt vienalga, kas notiek citās valstīs – arī Āfrikā, Tuvajos Austrumos un citviet. Ir liela iespēja, ka turienes procesi kaut kādā veidā skars arī mūs. Kopš 2011. gada notiekošais karš Sīrijā ir tam skarbs piemērs – turienes valdošā režīma sadursmēs ar dažnedažādākajiem vietējiem un starptautiskajiem kaujinieku un teroristu grupējumiem cieš civiliedzīvotāji, kuri bēg no savām mājām. Kādu laiku Eiropa mēģināja notikušo pēc iespējas ignorēt, bet nu tas vairs nav iespējams.
Ar vienas valsts bēgļiem ir jātiek galā citām valstīm. Par to, vai tas ir jādara, diskusiju nevar būt. ANO 1951. gada Konvencija par bēgļu statusu, kurai pievienojusies arī Latvija, noteic, ka bēglis ir cilvēks, kas pametis savu valsti, jo tiek vajāts rases, reliģijas, tautības, politiskās pārliecības vai sociālās grupas piederības dēļ. Šādam cilvēkam pienākas aizsardzība. Protams, ka ne visi, kas no savas valsts dodas uz Eiropu vai citurieni, ir bēgļi. Taču katrs patvēruma meklētāja pieteikums ir jāizskata, atbilstošajām iestādēm jāpieņem lēmums, vai konkrētai personai nudien piešķirams bēgļa statuss. Ja pieteikums tiek noraidīts, tad pieteikuma iesniedzējam jādodas prom.
Līdz ar to nav īsti pamata publiskajā telpā šur tur izskanošajiem apgalvojumiem, ka šie nav nekādi bēgļi, bet gan materiālo labumu meklētāji. Saskaņā ar bēgļu uzņemšanas pretinieku priekšstatiem īstam bēglim būtu jābūt priecīgam par jebkādiem apstākļiem, kuros vairs netiek apdraudēta viņu dzīvība. Citiem vārdiem, bēgļi varot dzīvot kaut vai teltīs. Taču gribētos gan redzēt, cik šādi skaidrotāji, ja, diespasarg, viņiem pašiem nāktos doties bēgļu gaitās, būtu priecīgi par atteikšanos no ērtībām, kuras savā sabiedrībā uzskatām par pašsaprotamām. Tas, ka cilvēks bēg no savām mājām, nenozīmē, ka viņš negribētu jauno dzīvi sākt valstī, kurā ir daudz iespēju – gan strādāšanā, gan arī sākotnējā atbalsta ieguvē. Vēlme glābties un vēlme pēc dzīves kvalitātes nav savstarpēji izslēdzošas. Un, galu galā, ne jau no vieglas dzīves cilvēki riskē ar savu dzīvību, lai nedrošās laivās šķērsotu jūru.
Sīrieši veido lielu daļu no pašreizējās bēgļu kustības. Taču der atcerēties, ka uz Eiropu dodas tikai samērā neliela daļa no pilsoņu kara skartajiem. Lielais vairums patvērumu ir raduši Sīrijas kaimiņos – 1,8 miljoni Turcijā, 1,2 miljoni Libānā un 600 tūkstoši Jordānijā. Turcija bēgļiem gan ir vērusi vaļā durvis, taču tiem nav ļauts strādāt, līdz ar to arī Turcijā esošie ir strupceļā. Tāpēc daļa no viņiem meklē, kur doties tālāk – Eiropa ir gluži likumsakarīgs viņu mērķis. Un nevajag runāt, ka Eiropa, izrādot pretimnākšanu bēgļiem, ir “pašnāvnieciska”. Pat ja uz Eiropu pārceltos visi 20 miljoni Sīrijas iedzīvotāju, tas nevar fundamentāli mainīt demogrāfisko struktūru Eiropas Savienībā, kur mīt vairāk nekā 500 miljoni cilvēku. Taču lielais cilvēku pieplūdums, ar ko operatīvi nav iespējams tikt galā, protams, pašlaik ne vienai vien Eiropas valstij ir smags pārbaudījums.
Daudzi no Eiropu sasniegušajiem jau sākotnēji bija iecerējuši doties uz konkrētu valsti – visbiežāk uz kādu no lielajām un turīgajām zemēm, piemēram, Vāciju. Taču saskaņā ar Eiropā pieņemto bēgļu uzņemšanas kārtību, patvēruma meklētāju lietas ir jāizskata un par viņiem jāparūpējas pirmajai valstij, kurā viņi pēc iekļūšanas Eiropas Savienības teritorijā ir nonākuši varasiestāžu lokā. Tas nozīmē, ka šādas bēgļu krīzes laikā vislielāko slodzi izjūt tās dažas valstis, kuras atrodas bēgļu lielākajos maršrutos – piemēram, Itālija un Grieķija. Taču šīs valstis vienas tikko spēj tikt galā ar tādu iebraucēju skaitu, un bēgļi nereti iesprūst tur, kur viņiem īsti nav iespēju vai izredžu izveidot jaunu dzīvi.
Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers vēlas, lai bēgļi tiktu sadalīti starp visām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Grūti ir prognozēt, vai uz Latviju nosūtītie bēgļi šeit vēlēsies un spēs dzīvot. Iespējams, pēc kāda laika viņi dosies tālāk, bet tas, vai viņi šeit varētu arī iedzīvoties, ir atkarīgs ne tikai no viņiem, bet arī no mūsu pašu valsts.
Taču tas, cik sparīgi valdības koalīciju veidojošā Nacionālā apvienība ar Zaļo un zemnieku savienību turas pretī bēgļu kvotu palielināšanai, liecina, ka tiek ieņemta cita stratēģija. Mēs labprātāk tirgojam uzturēšanās atļaujas ārzemniekiem, nekā palīdzam īstās grūtībās nonākušiem cilvēkiem. Tāpēc tā vietā, lai sev un Latvijas sabiedrībai atzītu, ka bēgļu krīze neizbēgami skar arī mūs, un pieliktu pūles, gatavojoties viņu uzņemšanai, politiķi cenšas izpatikt emocionālajam vēlētāju noskaņojumam un spēlēt līdzi viņu bailēm par to, kādas briesmīgas sekas radīšot vairāku simtu bēgļu uzņemšana. Un, ja valsts ar diviem miljoniem cilvēku ir tik ļoti noraizējusies par sekām, kādas atstās 776 bēgļu uzņemšana, tas daudz ko pastāsta par mūsu pašapziņas trūkumu un vājuma sajūtu.
Rīcības iespējas jau būtu – ieskaitot aktīvu iesaistīšanos bēgļu atlasē. Taču Latvija nedarīs pat to – tā vietā mēs acīmredzot mēģināsim turēt pretī tik ilgi, kamēr mūsu pašu iespējas un izdevības, kādas nu tās ir, būs pačibējušas.
Komentāri