Pagājušās nedēļas lielie notikumi – kratīšana Latvijas Bankas vadītāja darbavietā un privātīpašumā, komercbankas ABLV nepatikšanas – pie viena parāda arī problēmas ar politisko līderību Latvijā.
Ko mums domāt, ja parādās nopietnas aizdomas par augsta līmeņa koruptīviem darījumiem? Izskatās, ka valdība brīvdienas pavadīja vai nu neziņā, vai arī vienaldzībā.
Problēmbanka
Pagājušajā nedēļā ASV Finanšu noziegumu novēršanas tīkls paziņoja, ka ABLV turpmāk tiks liegta piekļuve ASV finanšu sistēmai, kas nozīmē arī to, ka banka nevar veikt norēķinus dolāros. ASV Finanšu ministrijas paspārnē esošā institūcija pavēstīja, ka Latvijas komercbanka ir piedalījusies nelikumīgos finanšu darījumos ārvalstīs, kā arī bijusi saistīta ar shēmām, kuras ļāvušas Ziemeļkorejai iegūt ballistiskās raķetes. Šādu biznesa modeli bankai veidot un uzturēt ļāvis arī tas, ka ABLV esot devusi kukuļus Latvijas amatpersonām.
ABLV metās sevi aizstāvēt un uzsvēra, ka pārmetumi ir balstīti vien uz pieņēmumiem. Pie viena ABLV pārstāvji izplatītajā paziņojumā uzsvēra, ka “bankas finanšu stāvoklis un finanšu resursu pieejamība ir pietiekami augstā līmenī” un tās “kapitāla pietiekamības un likviditātes rādītāji pārsniedz regulatoru noteiktos līmeņus”. Savukārt Latvijas Finanšu kapitāla un tirgus komisija (FKTK) informējusi, ka amerikāņu pārmetumi esot balstīti uz iepriekšējos gados notikušo, bet tagad ABLV esot ieviesusi daudz uzlabojumu.
Taču jau dažas dienas vēlāk Latvijas Banka paziņoja, ka piešķir ABLV aizdevumu 97,5 miljonu eiro apmērā apmaiņā pret vērtspapīru ķīlu. Līdztekus signālam, ko šāds aizdevums sniedz par ABLV stāvokli, uzmanību piesaista Latvijas Bankas mēģinājums akcentēt, ka nekādu risku un potenciālo problēmu te neesot. Vērtspapīru ķīla esot droša un vērtīga, bet valsts budžeta līdzekļi aizdevumā netiekot tērēti. Tam laikam vajadzētu nozīmēt, ka nodokļu maksātājiem gar šo darījumu nav nekādas daļas? Taču diezin vai Latvijas Banka naudu aizdod no kādiem “saviem” līdzekļiem. Tā joprojām ir Latvijas valstij un līdz ar to pilsoņiem piederoša nauda. Tai to tērēt ir tiesības, taču vienlaikus šīs tiesības nāk ar lielu atbildību.
Pirmdienas rīts nāca ar ziņu, ka ABLV Latvijas Bankai lūgs jau aizdevumu līdz 480 miljoniem eiro, kas nepieciešami bankas stabilizācijai. Šoreiz tas bija bankas valdes priekšsēdētājs Ernests Bernis, kurš uzsvēra – banka “no valsts budžeta savas situācijas stabilizēšanai neprasa un neprasīs ieguldīt nevienu centu”. Tik vien kā Latvijas Bankai ir jānopērk ABLV vērtspapīri. Pirkšana, protams, nav dāvināšana, un nauda atkal nav no valsts budžeta. Un tomēr tā joprojām nav kaut kāda “sava” nauda.
Tas, ka valstu centrālās bankas palīdz komercbankām pārvarēt īslaicīgus negludumus, nav nekas neparasts. Būtiskākais tomēr ir tas, kā šie notikumi ir saistīti vēl ar citiem.
Problēmbaņķieris
Sestdien aizturēts tika Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs. Dienu iepriekš aizturēts tika arī uzņēmējs Māris Martinsons – tas noticis uz aizdomu pamata par kukuļņemšanu organizētā grupā. Spriežot pēc publiskajā telpā izskanējušās informācijas, šo abu personu aizturēšana ir saistīta. Iespējams, runa ir par organizētās noziedzības grupējumu, kura dalībnieki izmantojuši dienesta stāvokli un politisko ietekmi, lai izspiestu kukuļus – tai skaitā no komercbankām. Ja nedosi kukuli, var sanākt nepatikšanas ar to pašu FKTK, kura ir slavējusi ABLV par pēdējos gados veiktiem uzlabojumiem finanšu noziegumu novēršanā.
Šāda izmeklēšana vēl vairāk nekā ABLV iespējamās šaubīgās prakses liecina par pamatīgām problēmām Latvijas finanšu sektorā. ABLV gadījumā runa ir par vienu banku, bet I. Rimšēviča gadījumā – iespējams, sistēmisku problēmu. Nav mazsvarīgi, ka I. Rimšēvičs ir arī Eiropas Centrālās bankas Ģenerālpadomes loceklis un viņa amats nozīmē plašu piekļuvi informācijai par Eiropas un Latvijas finansēm. Jebkādi pavedieni, kas amatpersonu var sasaistīt ar augsta līmeņa nelikumībām, viņu padara arī par potenciālu šantāžas upuri – tātad ietekmējamu.
Valdība snauž
Kas ar šo visu notiks – varam tikai minēt. Kādas no aizdomām tīri teorētiski var izrādīties nepamatotas, kādas – nepierādāmas. Taču šinī brīdī ir vēl kāds svarīgs elements – politiķu reakcija. Precīzāk – tās trūkums. Masu saziņas līdzekļi un valsts pārvaldes iestādes, tai skaitā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs strādā bez brīvdienām. Turpretī valsts vadītāji, no kuru spējas uzņemties līderību un pieņemt operatīvus un izsvērtus lēmumus ir atkarīgs ļoti daudz kas, acīmredzot šiem jautājumiem ir nolēmuši pievērsties, tikai sākot ar jauno darba nedēļu.
Viens no skumjākajiem piemēriem ir tieslietu ministra Dzintara Rasnača rīcība. Savā tvitera kontā viņš nedēļas nogalē ir runājis par valsts valodu un par to, ka latviešu filmā “Kriminālās ekselences fonds” ir daudz lamuvārdu. Par lielajiem notikumiem valstī – ne vārda. Kad Latvijas Televīzijas žurnāliste Olga Dragiļeva norādīja, ka ir citas aktualitātes, par kurām sabiedrība no ministra vēlētos dzirdēt komentāru, ministrs žurnālisti bloķēja jeb padarīja sava konta saturu viņai nepieejamu. Tas tāpēc, ka viņam nepatīk sabiedriskā medija žurnāliste un viņas iepriekš veidotais sižets par Stambulas konvenciju.
Izziņojot pirmdienas valdības sēdi, ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens un premjerministrs Māris Kučinskis solījušies tajā vienoties par kopējo pozīciju un “komunikācijas plānu”. Skan mazliet amizanti, ka par komunikācijas plānu runā, vēl pirms ir skaidrs rīcības plāns. M. Kučinskis skaidroja, ka ārkārtas sēde nav sasaukta nekavējoties tāpēc, lai dotu izmeklētājiem iespēju turpināt savu darbu.
Tomēr gribētos arī, lai savu darbu dara valdība. Vismaz kādu operatīvu komentāru, kas apliecinātu, ka viņiem ir vismaz kaut kāda nojausma par to, kas īsti notiek Latvijas finanšu sektorā. Kaut tikai pieļāvums, ka šādas nojausmas nav un ka varbūt viņi paši par to ir uzzinājuši vien no medijiem, nemierina nemaz.
Komentāri