Par bailēm un baiļošanos varētu uzrakstīt traktātu traktātus, jo tās nu ir sajūtas, kas pavada cilvēku katru dienu visa viņa mūža garumā. Iemesls tam viens, protams, -izdzīvošanas instinkts, ko dāvājusi lielākā no lielākajām varām – māte Daba. Bet, ja mēs ļautos vienīgi šim instinktam, diez vai cilvēce pastāvētu. Par laimi, Daba parūpējusies par vēl kādu cilvēku spēju – drosmi pārvarēt bailes.
Nu kaut vai šobrīd – vai varētu turpināt strādāt, pārvietoties, plānot nākotni, izturēt šodienas grūtības, ja vadītos vienīgo no bailēm par iespēju noķert koronavīrusu? Ir taču kaut kāds slieksnis, kaut kāds mērs, pēc kura pasakām – nē, par to nu gan es neuztraukšos! – un droši dodamies tālāk. Vislielāko drosmi šajā sarežģītajā laikā izrāda mediķi. Nē, ne jau izrāda, viņi tādi ir! Atrodoties pašā briesmu epicentrā, iet un dara savu darāmo. Vai viņiem nav bail? Gan jau ir, bet tās tiek atliktas, noslāpētas, ļaujot priekšplānā izvirzīties drosmei, jo citādi vienkārši nevar.
Tādēļ lai dzīvo drosme! Drosme darīt, izšķirties starp labo un ļauno, drosme atklāt patiesību, neklusēt par nepieļaujamu situāciju, drosme būt neērtam, nepopulāram, ja vien tas kalpo taisnībai un vispārējam, kaut vēl neredzamam labumam. Visvairāk to gribētos redzēt cilvēkos, kas veido mūsu šodienu un nākotni: politiķos, uzņēmējos, skolotājos, žurnālistos, inteliģencē. Jā, reizēm varbūt kļūdīties, reizēm izskatīties vai izklausīties mazliet muļķim, bet nebaidīties, neļauties vienīgi bailēm, atcerēties par drosmi, kas arī palīdz izdzīvot tikpat lielā mērā kā bailes.
Tā jau tikai tāda teorija, skaisti vārdi, vai ne? Bet ir, ir arī realitātē, tepat mums blakus tādi drosmīgie, kaut vai jau pieminētie mediķi. Ne mazāk drosmīgi ir sociālie darbinieki, senioru māju aprūpētāji un daudzi citi. Un it kā nepavisam šajā sakarā, bet par drosmīgiem man gribas uzskatīt tos, par kuriem lasāms šodienas “Druvas” numura 4.lappusē. Viņi Cēsīs izlolo sapni par Kosmosa centru. Netrūkst taču skeptiķu, šaubīgo, pat bargu kritiķu, bet, par spīti visam, drosmīgie savu ieceri turpina, un ticu, ka mūsu, tad jau kopīgais, Cēsu novads atkal apliecinās – drosmīgajiem pieder pasaule!
Komentāri