Pēc 1991.gada janvāra barikādēm atgriezāmies katrs savā vietā un pilsētā, lai turpinātu ikdienas darbus. Īstenībā jau nekas nebija beidzies. Tepat vēl bija sarkanarmija un OMON. Tika veikti asiņaini uzbrukumi mūsu, kā arī lietuviešu robežsargiem un muitas posteņiem.
Lai nu kā, tauta turpināja svinēt savu atgūto brīvību. Vasarā notika festivāls “Baltica”, kas atkal pulcēja ļaužu tūkstošus Mežaparka estrādē, Brīvdabas muzejā un Rīgas ielās. Kaucmindē risinājās 3×3 nometne. Uz Molotova – Rībentropa pakta gadadienu gatavojām liesmojošo Baltijas ceļu. Bet tad pienāca 19. augusts. Latvijas Televīzijas raidījumu pārtrauca Maskavas Centrālā televīzija ar ārkārtas paziņojumu, ka PSKP ģenerālsekretārs M. Gorbačovs no sava posteņa atkāpies un vara pārgājusi Vissavienības Glābšanas komitejas rokās. Četri ģenerāļi, to vidū arī mūsu čekists Boriss Pugo, pasludināja ārkārtas stāvokli, atcēla visas iepriekš notikušās pārmaiņas, tostarp arī Baltijas valstu neatkarību. Tiem, kas nepakļausies, tika piedraudēts ar bargiem sodiem.
Šoreiz ne Tautas fronte, ne Augstākā Padome uz barikādēm neaicināja. Bija teikts, ka pašvaldībām uz vietas jāizlemj, kā tālāk rīkoties. Bija iecerēts arī vispārējais politiskais streiks. Likās, ka viss pēdējos gados sasniegtais tagad neatgriezeniski zaudēts.
Savdabīgi risinājās notikumi 20. augustā. No rīta sastapu mājas kaimiņu, virsdienestnieku, kurš strādāja armijas kazarmās. Savu ikdienas mundieri viņš bija nomainījis pret aizsargkrāsas formas tērpu. Pie jostas parādījusies pistole. Es saku: “Tu taču pēc bandīta izskaties!” Saņēmu atbildi: “Bandīts, ta bandīts, bet kārtībai jābūt! Un vispār, tas Gorbačovs jau vecs bija, varbūt pat nomiris.” Cēsu veikalos drūzma. Ļaudis steidza iepirkt sāli, sērkociņus un putraimus, kā jau kara apstākļos. Cilvēkus māca raizes, jo visiem vēl svaigā atmiņā bija janvāra notikumi, kā arī pirms dažām nedēļām omoniešu sarīkotā asinspirts Medininkos. Tagad tāda notikumu attīstība likās visai ticama.
Visas Cēsu folkloras ansambļa uzstāšanās jau kopš 1988. gada vasaras notika zem mana sarkanbaltsarkanā karoga. Aizgāju uz Kultūras namu to savākt. Izrādījās, ka karogu nekur nevar atrast un neviens no darbiniekiem tādu vispār nebija pat redzējis. Nosmējos, ka laikam jau paspējuši sarkanu pārkrāsot, un aizgāju uz veikalu “Rota” nopirkt jaunu. Tas arī vēl šodien redzams Seno rotu kalves ekspozīcijā.
Toties no bijušās pasta ēkas jumta skaļruņos skanēja Latvijas Radio! Ne jau no armijas ieņemtās Radiomājas Rīgā, bet īsts pagrīdes radio! Dzintris Kolāts palaikam stāstīja par jaunumiem. Viņa runātie teksti mijās ar Ivetas Tāles un Birutas Ozoliņas dziedātajām tautasdziesmām. Dzirdēt viņu balsis šajos apstākļos bija kā gaismas stars tumsā! No radio arī uzzināju, ka mūsu Augstākā Padome vēl uz vietas un turpina strādāt.
Kaut kāds iekšējs nemiers mani urdīja, ka vajag savām acīm redzēt, kas notiek Rīgā. Tā 22.augusta pēcpusdienā, nevienam neko neteicis, ar vilcienu devos uz Rīgu. Ap Jēkaba ielas namu vēl kopš janvāra dienām gulēja betona bluķi. Pie galvenās ieejas nevienu nemanīju. Toties ēkas aizmugurē, Torņa ielas pusē, grozījās labs pulciņš barikāžu sargu. Neteikšu, ka manu ierašanos kāds būtu uzņēmis ar sajūsmu. Savā starpā sarunādamies, viņi brīdi pa brīdim uz mani gluži aizdomīgi lūrēja. Par laimi, pa aizmugures durvīm iznāca Edvīns Kide – mūsu Cēsu deputāts. Jau kopš 1988. gada vasaras bijām tikušies vairākos pasākumos. Droši gāju klāt. Sasveicinājāmies, un viņš mani pat uzslavēja, ka esmu atbraucis. Laikam jau viņam arī bija patīkami, ka kāds savējais tura rūpi par mūsu jaunveidoto valsti un tās darbiniekiem. Šī tikšanās ienesa jūtamu pagriezienu manās attiecībās ar pārējiem Augstākās Padomes sargiem. Iepazināmies un runājām par notiekošo. Tobrīd, 22. augusta pievakarē, vēl neviens nekādu labu galu notikumiem neredzēja. Laiku palaikam ap mums riņķoja omoniešu “bobiki”. To aizmugures durvis bija vaļā, un uz mums tika vērsti kalašņikovu stobri, kā arī skanēja skaļa lamāšanās. Nakts vidū gan paklīda baumas, ka Maskavā kaut kas esot noticis. It kā Boriss Jeļcins atbrīvojis Mihailu Gorbačovu un arestējis huntu. Uz rīta pusi ar kādu no brīvprātīgo sargu puišiem gājām pastaigāt pa Vecrīgu. Uz Smilšu ielas un arī citur bija saliktas avīžu kaudzītes. Paskatījāmies, ka tā ir svaigi drukāta “Diena” un tur tiešām rakstīts par huntas krišanu un brīvības atgriešanos. Ar prieka vēsti un avīzēm devāmies pie sardzē palikušajiem biedriem. Bija pienācis rīts. Kāds ieslēdza radio. Tas jau atkal skanēja no Doma laukuma: “Runā Rīga, pareizs laiks – seši,” un sāka skanēt “Dievs, svētī Latviju!”. Himnai skanot, parasti pārņem svinīga sajūta, bet neaprakstāms bija tas kamols, kas sakāpa kaklā. Tajā saulainajā rītā mums acīs bija asaras. Mēs bijām izkļuvuši no mums draudošās visdziļākās elles tumsas!
Puča laiks parādīja, ka arī Latvijā ir ļaudis, kuri spēj rīkoties ārkārtas situācijās. Vairāk vai mazāk pagrīdē nogājušās valsts iestādes tomēr turpināja darbu. 21. augustā Augstākā Padome pieņēma konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”. Likums pasludināja mūsu valsts neatkarību no PSRS ar tā pieņemšanas brīdi. 1990.g. 4. maijā pieņemtā Neatkarības deklarācija paredzēja izstāšanās pārejas laiku. Jaunatne to pat neiedomājas, bet vecāka gadagājuma cilvēkiem jau piemirsies, ka radikālais dokuments tika pieņemts dienā, kad turpat aiz tagadējā Saeimas nama logiem braukāja bruņutranspotieri un trakoja OMON bandas. Baltijas kara apgabala virspavēlnieks Kuzmins draudēja Anatolijam Gorbunovam ar izrēķināšanos, ja Augstākā Padome nepārtrauks darbu. Bet mūsu deputāti turpināja strādāt. To der atcerēties, pieminot mūsu valstij nozīmīgās augusta dienas.
Komentāri