Atvaļinājums – laiks, ko vairums strādājošo gaida ar nepacietību, un jau ļoti laikus saplāno, kā pavadīt brīvās dienas, nedēļas. Tas, protams, ir labi, bet var jau arī atvaļinājumu pavadīt pēc principa – rīts rādīs, kur kājas (auto) nesīs.
Arī savas atvaļinājuma dienas galvenokārt pavadīju pēc šāda principa, un galvenais nosacījums bija – atpūtināt domas. Tāpēc ļoti minimāli sekoju līdzi notiekošajam Latvijā, pasaulē. Vienīgais notikums, kam nepagāju garām, bija pašvaldību vēlēšanas, kā arī retu reizi paraudzīju, kāda situācija vīrusa laukā, kādi ierobežojumi vai atvieglojumi stājušies spēkā. Taču dators ieslēgts netika, viedtālrunī atbildēju tikai uz zvaniem, WhatsApp ziņām un apsveikumiem, tā teikt, lai nedomā, ka lepns palicis.
Atzīšos, sajūta ļoti laba. Atgriežoties realitātē, secināju, ka nekas jau pārsteidzošs noticis nav. Es izkāpju ārā no ierastā apļa un paskatos uz pasauli. Izrādās, nekas nemainās. Pasaule riņķo arī bez manis. Un rodas jautājums – vai es esmu vajadzīgs pasaulei, vai pasaule ir vajadzīga man? Un, cik daudz man tā ir vajadzīga? Varbūt to uzņemam pārāk daudz?
Iespējams, ar to ir kā ar ēšanu, un te vienmēr prātā profesora Danilāna teiktais, ka ēst var visu, tikai ar mēru. Līdzīgi ar ļaušanos informācijas plūsmai – to vajag, tikai dozēti. Dažkārt vecāki bērniem telefonus, datorus ļauj lietot noteiktu laiku dienā, bet patiesībā šādu kārtību ievērot vajadzētu ikvienā vecumā. Var taču tālrunī konkrētai programmai uzlikt laika iestatījumu, ja citādi nav iespējams sevi ierobežot. Tā jau liekas – es tikai nedaudz palūkošos, bet, skat, jau stunda paskrējusi. Var tā vietā palasīt grāmatu, arī šī nodarbe taču joprojām dzīva. Var doties mežā, atstājot telefonu mājās, un ļauties dabas skaņām, nevis mūzikai mašīnas skaļruņos vai austiņās.
Ir tik lieliski saklausīt dabu, un, reiz to piedzīvojot, būs vēlme to darīt atkal un atkal. Kad daba tā apņem, ka pat savā starpā gribas runāt čukstus, lai tikai to neiztraucētu. Bet tieši šādi, ļaujot dabai ienākt tevī, vislabāk atpūtināt domas. Te gan secinājums, ka to nevar panākt tā – izskriešu ārā un domas norims. Nē, lai tās tiešām atpūstos, vajadzētu vismaz trīs dienas padzīvot pilnībā bez ārējiem kairinājumiem. Tad uz otrās dienas pusdienu varētu just, kā pasaule savā skrējienā piebremzē, un tikai trešajā dienā sajustu, cik labi ir šādi! Tas nav viegls izaicinājums, bet ir vērts pamēģināt!
Komentāri