Atmiņas par nākotni jeb mūsu drošības riski

Runājot par mūsu drošību, ar to nedomāju militāro jomu un ar to saistītos jautājumus. Šoreiz arī ne par to, ka valsts drošību lielā mērā nosaka tās iedzīvotāju uzticēšanās un attieksme pret savu valsti. Kā zināms, raugoties no šī aspekta, Latvijā problēmu netrūkst un tās nevar labot tikai ar patriotiskiem saukļiem.

Šoreiz par to, ka Eiropā un pasaulē notiekošais mūs ietekmē, pat ja to nepamanām savos maciņos un ikdienas dzīvē. Gadumijā un pēc tās ir tapuši visdažādākie pasaules apdraudējumu saraksti jeb TOP, un tajos visos ir minēta gan Krievija, gan ASV. Proti, Krievija jau atkal ir nodēvēta par “ļaunuma impēriju”, kā to tālajā 1983. gadā nosauca toreizējais ASV prezidents Ronalds Reigans. Protams, tiek runāts arī par kiberapdraudējumu un hibrīdkaru, ko Krievija visai veiksmīgi uzsākusi. Savukārt ASV prezidents Donalds Tramps ir kļuvis par apdraudējumu pats savai valstij. Minētie procesi gan nav nekāds jaunums, par tiem tika runāts jau visu pagājušo gadu. Tomēr uz dažām lietām ir vērts paraudzīties vēlreiz.

Runājot par ASV un Trampu, ļoti bīstams ir viņa pēdējais “varoņdarbs”, proti, paziņojums, ka tiks izsludinātas “viltus ziņu godalgas”. Kā zināms, pašreizējais ASV prezidents jebkuru pret sevi vērstu kritiku sauc par meliem un viltus ziņām. Valstī, kura sevi vienmēr ir uzskatījusi par demokrātijas un cilvēktiesību citadeli un vienmēr ir aizstāvējusi preses brīvību, tas šķiet neiespējami un absurdi. Tomēr tas notiek. Pro­tams, niķis saukt kritiku par “viltus ziņām” nav nekas jauns, arī Lat­vijas politiķi ne reizi vien ir apgalvojuši, ka tiek apmeloti un ka kritika patiesībā esot politisks pasūtījums. Diemžēl tāda ASV prezidenta nostāja tikai iedrošina politiķus arī Latvijā turpināt šo uzvedības stilu – visu, kas netīkams, nodēvēt par meliem un viltus ziņām. Turklāt ar preses brīvības izpratni mums sokas ne pārāk labi – visspilgtākais piemērs, manu­prāt, ir pēdējā laika notikumi ar Latvijas Radio, kura valdē tika iecelts patiesībā partijai piederošs cilvēks. To, kāds spēks ir plašsaziņas līdzekļiem, skaidri parāda Krievijas mediji, kuri faktiski drīkst runāt un darīt tikai to un tikai tā, kā tas vajadzīgs varai. In­tereses pēc reizēm paskatoties kādu no Krievijas TV kanāliem, pārņem sajūta, ka ar kājām gaisā atrodies kaut kādā nereālā, murgainā pasaulē.

Par “ļaunuma impērijas” apzīmējuma atdzimšanu jāteic, ka notiekošā virziens bija redzams jau sen. Nupat pārskatīju 2004. gadā latviešu valodā izdoto krievu žurnālistes Annas Poļitkovskas grāmatu “Putina Krievija”. Tajā rakstītais bija piemirsies, jo ilūziju par Krieviju nav bijis un kopš 2004. gada ar Latviju un Latvijā noticis tik daudz, ka grāmata vairs nelikās intereses vērta. Ta­gad, atkal to lasot, aizrāvās elpa un neatstāja jau pieminētā nere­alitātes sajūta. Acīmredzot par spīti mūsu pašu nebūšanām jau bija piemirsies, ka dzīve var būt arī tāda, gribas teikt – absurda un baisa. Starp citu, Anna Poļit­kovska tika noslepkavota 2006. gada oktobrī Maskavas centrā. Krievijas prezidents toreiz viņu nodēvēja par “mazpazīstamu žurnālisti”, liekot saprast, ka šī slepkavība ir nenozīmīga un nevienu tā neinteresē. Tiesa gan, Eiropas Par­la­ments žurnālisti pieminēja ar klusuma brīdi. Pēc deviņiem gadiem, 2015. gadā, Maskavas centrā ar četriem šāvieniem mugurā tika noslepkavots opozīcijas līderis Boriss Ņemcovs. Protams, šie cilvēki nav vienīgie noslepkavotie Putina režīma pretinieki, atšķirība ir vien tā, ka par daudziem pasaule nekad neuzzina.

Kādēļ par to rakstu? Poļitkovs­kas grāmatu arī tagad ir vērts izlasīt, tikai stāsts nav par grāmatu, bet par to, ka ir vērts atcerēties – daudzas lietas, ko vairs nepamanām un uzskatām par pašsaprotamām, tādas nav. Vārda brīvība un tik daudz piesauktā demokrātija nav nekas mūžīgs un nesalaužams. Šogad ir Saeimas vēlēšanas, un tikai no mums pašiem ir atkarīgs tas, kuri cilvēki vadīs mūsu valsti. Tādēļ ir svarīgi nenoslīkt skaistu solījumu un partiju savstarpējo apvainojumu jūrā.