Ir tāds mūžvecs bērnu audzināšanas paņēmiens – biedēšana ar kaut ko. Pieņemu, ka no bērnības vai skolas laikiem gandrīz katrs atceras “bubuļus”, ar ko tika panākta laba uzvedība. Parasti ar to nodarbojās ģimenes vai dzimtas vecākā paaudze, piesolot “bērziņdakteri”, kas iemācīs izēst zupu, vai arī “melno vīru”, kas palaidnieku aizvedīs kaut kur prom. Bērniem, pozitīvā vidē augot, tās dažas biedēšanas epizodes, ja arī bijušas, tad sen pagaisušas no atmiņas. Tomēr, kā liecina komentāri nesen sociālajos tīklos izveidotajā aptaujā, daudziem šāda audzināšanas metode radījusi traumējošu pieredzi un nemanāmi ietekmējusi turpmāko dzīvi.
Laiki mainās, uzskati un viedokļi par audzināšanu arī, bet biedēšana, izrādās, nav palikusi kaut kur padomju gados, viņpus Atmodas laika slieksnim, tā dzīvi turpinās līdz šai dienai. Savdabīgā mutvārdu folklora, kas paredzēta tikai ģimenes “iekšējai lietošanai”, reizēm izlaužas pat publiskā vidē, veikalā, uz ielas un citur.
Etnogrāfiem, valodas un atmiņu stāstu vācējiem reti izdodas iegūt intervējamā uzticību un atklāt, ko vidusmēra latvietis bērnībā uzskatīja par briesmīgu. Pieaugušajiem liekas smieklīgi, nu, kas tad tur – pasolīja bērnam par niķiem, ka atdos veikala tantei, un, re, tūlīt ir miers un kārtība. Nav taču laika uzklausīt, iedziļināties, meklēt iemeslu, vai tie ir niķi vai ilgi krājusies sāpe un bēda. Viens spēcīgs teikums, un nokārtots! Pieaugušais savu panācis, bet kā jūtas bērns, nav laika analizēt.
Laukos vēl arvien tiek lietotas veco laiku biedēšanas tēmas un tēli – gan no dabas pasaules, gan mītiskie, no folkloras.
Piemēram: vanags aiznesīs, nāks Acainais un paņems, Bubulis izlīdīs no akas vai ezera un paraus līdzi, Daugavas sams apēdīs, neizaugsi, ja neko neēdīsi, sačokurosies, sakaltīsi, paliksi maziņš kā rūķītis. Pilsētā dzīvojošos bērnus biedē ar policiju, ar Melno mašīnu, ar dakteri, sola atdot svešai tantei vai onkulim, kas nāks pa ielu pretī, bet zobu nebirstētājus ar zobgrauzi un melniem, gariem tārpiem.
Tomēr negatīvajam vienmēr blakus ir pozitīvais, jo aptaujas dalībnieki, pieaugušie, kam pašiem ir bērni un pat mazbērni, pēc piedzīvotā apņēmušies, ka savus mazos nekad nebaidīs. Parasti cenšanās nelīdzināties vecākiem vairāk izpaužas apzinātās lietās – dažādos sadzīves sīkumos un ārišķībās. Lai spontāni neatkārtotu no senčiem mantotās audzināšanas metodes, nepieciešams ne tikai nopietns darbs ar sevi, bet ikreiz, pirms censties novērst bērna neuzvedības izpausmes, vēlams “iepauzēt”, padomāt, kādas var būt sekas.
Komentāri