Pieradumam liels spēks. Ja gadiem esi gājis uz māju pa vienu un to pašu ielu, grūti izvēlēties citu ceļu. Bet vēl nepatīkamāk, ja ceļš, kas tev ikdienā pierasts un kurā zināms
katrs akmens, koks un krūms, tiek pārkārtots. Tikai tā var izskaidrot pretestību Cēsu pašvaldības plānam mainīt dzelzceļa stacijas laukumu. Internetā lasāmie komentāri gandrīz visi ir pret šo ieceri. Galvenais – komentētāji nav apmierināti, ka projektā paredzēts nozāģēt lielos kokus, kas atrodas stacijas laukuma vidū.
Protams, koks ir greznums pilsētā. Taču laikam lielo laukumu izveidot ērtu un patīkamu, neatvadoties no lielajiem kokiem, nevar. Reizē jāņem vērā, ka laiks iet un līdz ar to mainās arī prasības un vajadzības. Turklāt vajadzētu iedomāties, ka arī šie koki kādreiz bija mazas viciņas, tikko stādītas zemē. Un tolaik cilvēki noteikti priecājās, ka atstās nākamajām paaudzēm skaistus, zaļoksnus kokus. Kādēļ mēs tā turamies pie vecajiem, lielajiem, kuri jau drīz savu mūžu būs nodzīvojuši? Projektā taču plānots veidot jaunus apstādījumus, kas droši vien priecēs ne tikai vienu paaudzi vien. Kādēļ neatstāt nākamajiem jaunus, zaļoksnus kokus, bet novēlēt tiem jau pussatrupējušus, kurus tad jau noteikti vajadzēs nozāģēt? Kādēļ nav pareizi veidot laukumu ar domām par to, lai atstājam mantojumu nākamībai?
Atceros, ka nemaz ne tik sen bija liela un diezgan nikna cēsnieku domu apmaiņa par Blaumaņa bulvāra papelēm. Tās tika nozāģētas, vietā iestādīti jauni kociņi. Tolaik dažiem šķita, ka lielo papeļu nozāģēšana būs traģēdija, nu visi par to aizmirsuši, un, visticamāk, apkaimes iedzīvotāji priecājas par zaļoksnajiem kociņiem. Tāpat ar Rožu jeb seno Tirgus laukumu. Ne viens vien bija neapmierināts, ka apstādījumu vietā izveidots bruģēts laukums. Nu laukumā Ziemassvētkos tiek iedegta eglīte, bērni iet rotaļās, bet vasaru karstajās dienās skraida strūklakas vēsajās šaltīs, kamēr pieaugušie turpat līdzās kafejnīcā padzer glāzi minerālūdens. Un visi ir apmierināti.
Jā, pārmaiņas ir jāizdzīvo un jāpārdzīvo. Grūti šķirties no tā, kas pierasts. Taču, ja tā būtu domājuši mūsu senči, nebūtu ne skaisto seno aleju, ne parku, ar kuriem šodien lepojamies.
Komentāri